09-10.08.2024.
Ir pagājusi nedaudz vairāk kā nedēļa kopš rallija, emocijas ir nosēdušās un varu beidzot kaut ko arī uzrakstīt. Viegli negāja ne fiziski, ne morāli, taču ar dažādiem starpgadījumiem, mēs tomēr uz starta izgājām un pat varētu teikt, ka finišējām. Protams, rallijs ir rallijs un tur neko nevar iepriekš paredzēt, kā ies. Par to sīkāk zemāk. Šoreiz gari 🙂
Jūnija pašā sākumā bija komandas sapulce, kurā tika nolemts – ejam uz to, ka darām visu, lai sagatavotu mašīnu un startētu Cēsu rallijā. Divas reizes jau atlikām startu, jo katru reizi sapratām, ka vienkārši bija vēl pārāk daudz darāmā pie mašīnas sagatavošanas. Taču šoreiz beidzot izlēmām mēģināt. Kristaps Dzīvītis kā galvenais pasākuma diriģents uzņēmās šo nastu – novest mašīnu līdz galam. Tas viņam prasīja milzu enerģiju un negulētas naktis, nogurumu utt. Par to viņam milzīgs paldies! Bez viņa abnormālā ieguldījuma mēs te pilnīgi noteikti nebūtu nekādā veidā.
Kāpēc tieši šis rallijs? Nu pirmkārt tas ir mūsu mājas rallijs, jo abi ar brāli esam dzimuši un auguši Cēsīs. Otrkārt – tas ir vienīgais īstais vasaras rallijs Latvijā, kur varam startēt Historic ieskaitē. Un treškārt – tieši šis rallijs mums ir zīmīgs ar to, ka svinam 20 gadus rallijā! Mūsu pirmais rallijs ar šo pašu mašīnu (protams, daudz savādākā – faktiski standarta izpildījumā) bija tieši Cēsīs 2004. gadā, kad pirmo reizi piedalījāmies Standartauto Rallijā Milzis 2004 – Cēsīs.
Vēl zīmīgumu rada tas, ka es kā pilots nevienā Cēsu “īstajā” jeb lielajā rallijā neesmu startējis ieskaitē. Iepriekšējos divus gadus startējām kā “0” ekipāža jeb drošības auto, pirms tam citos gados esmu piedalījies divas reizes kā stūrmanis (2008. gadā ar Agri Upīti un 2021. gadā ar Arvi Vecvagaru) un vēl ar Aldi esam startējuši Rallijā Latvija 2013. un 2014. gadā, kad daļa no rallija bija Cēsu apkaimē. Vēl esam startējuši visos Cēsu apkaimes minirallijos, taču tas nav tas pats!
Sākotnēji domātie testi un cita veida braukšana, lai pasākumam labāk sagatavotos, laikam ejot arvien tika atcelti un šoreiz būs jāiziet uz starta “kādi esam” bez neviena metra nobraukta sporta režīmā un/vai pa granti. Ceturtdienas vakarā pirms rallija pirmo reizi mūžā vispār ieslēdzu antilāgu, lai vispār saprastu, kas tas ir.
Mašīna lēnām top un 29.07.2024 pēc nepilnu 5 gadu pauzes auto tiek iedarbināts. Radiatora vēl nav, tāpēc ilgi nedarbinām, galvenais saprast, ka viss strādā, kā paredzēts. Radiators tika uzbūvēts īsts frankenšteins pie Nitram un pēc izmēriem. Vietas ir ļoti maz un tik, cik tur ieiet, tik ieiet. Braucam uz tehnisko skati. Dabūju dažus divniekus par: trokšņa lielumu (106 dB pie atļautajiem 103), viena lampa ir sūdīga un no ķīnas – neveido normālu staru, automātiskās ugunsdzēsības sistēmai ir vajadzīgi papildus stiprinājumi, stūrmaņa krēsls kā izrādījās nebija līdz galam pieskrūvēts un uz dugām esošie galvas polsteri kustās un ir jānostiprina. Karoč sīkumi.
Sestdienā – nedēļu pirms rallija piebraucu pa ielu 500 km, pēc kā tiek nomainīta eļļa un vēl pielaboti ātrumkārbas stiprinājumi, kas ļoti stipri metās pret kuzavu un radīja ārprātīgu metālisku troksni salonā. Un esam gatavi jaudas stendam pirmdien. Uz mašīnas stāv vecas grunts riepas un Māris dēļ laika trūkuma un ar domu “gaņau saies” izlemj ar tām pašām arī braukt uz jaudas stendu regulēt dzinēju. Pēc aptuveni stundas saņemu zvanu no Kristapa (man jau kājas aukstas, jo nafig man zvanīt – tikai ja ir sūdi) un priekšējai labai riepai ar nenormālu blīkšķi ir uzsprādzis protektors un izārdījis visu priekšu – bamperi un spārnu, riepas atlūzas iedūrušās griestos, nokrītot no griestiem pāris lampām, kā arī aizlidojušas apmēram 30 metru attālumā un atsitušās pret pretējās mājas sienu. Tikai laimīgas sagadīšanās rezultātā neviens nav cietis, jo tajā brīdī neatradās tur, kur viss lidoja.
Laime nelaimē, ka tomēr mašīna ir cietusi tikai kosmētiski un viss būs ok – tikai vēl Kristapa “lādē” iekrīt papildus nevajadzīgi darbi, kuri varēja arī nafig nebūt, ja Māris nebūtu mēģinājis ietaupīt laiku. Samontējam uz ielas riepām un mēģināsim rīt (otrdien) vēlreiz. Pa to laiku vēl tiek noregulēta savirze. Otrdien jaudas stendā viss saiet labi un kaut kas tiek arī saregulēts. Ir “room for improvement” bet līdz rallijam to paspēt nevar un arī nav vajadzības. Visu pēcpusdienu un vakaru mašīna tiek labota un gatavota priekš skates un trešdien ar diviem (!) piegājieniem skate tiek izieta. Pēdējie darbi un sīkumi – ceturtdien no rīta tiek pielikta dzinēja aizsargpanna un mēs dodamies uz Cēsīm.
Motors ir saregulēts uz “mixa” jeb 50% Etanols un 50% 98 benzīns. Tas tiek darīts aiz apsvēruma, ka tā vajadzētu būt mazākam patēriņam un arī ja kādreiz “pietrūkst” benzīna tomēr var iebraukt jebkurā tankā un ieliet 98 kaut cik, jo kompis pats pieregulēsies ar etanola devēju. Iepriekš mums tāds nebija – tagad ir.
Protams, lielākais jaunums ir turbīna – ar turbo motoru rallijā nekad neesmu braucis un otrs protams ir Reiger amortizatori (paldies faniem un ziedotājiem amortizatoru fondā!). Pirms rallija ceturtdien vakarā izņemam dokumentus, izejam tehnisko komisiju (mums pat mērīja restriktoru) un izlemjam tomēr dopus šovakar nerakstīt, jo vēl daudz sīkumi jāpadara pie mašīnas. Galvenais no tiem – sēdekļa regulēšana. Noregulējam manu sēdekli un es saprotu, ka ir daudz labāk. Izbraucam turpat pa rajonu jo Aldis pat nebija nekad mašīnā sēdējis. Saprotam, ka bez viņa kāju atbalsta būs plāni. Nekas, labi, ka ir vietējie Cēsu metāla magnāti – Soldomirk ar Modri Krieviņu un Maksimu Bergu. Aizbraucam piektdien no rīta nedaudz pēc plkst 7:00, izstāstām problēmu, atstājam mašīnu un sakām – nu kaut ko izdomājiet. Pēc stundas, pusotras jau man tiek sūtītas bildes ar gatavu risinājumu – premium serviss – visiem iesaku!
Sākam rakstīt dopus. Pirmais dops Kārļi – plus mīnus zināms, tikai starts savādāks un arī finišā ir pašas beigas izveidotas karjerā ar mākslīgo tramplīnu. Otrais dops – nekad nav redzēts un braucam rakstīt – ļoti ātrs dops un prasīs precīzu sadarbību un braukšanu. Tālāk Ģikši – gandrīz identiski, kā pagājušajā gadā, tikai roteri savādāki. Pērkoņu dopam sākums arī tāds pats, aiz tramplīna turpinās taisni nevis pa kreisi kā pagājušajā gadā. Taisni braucām 2022. gadā pa nulli. Foršs tas Pērkoņu dops man patīk, tikai beigas liekas tādas sarežģītas dēļ mainīgā seguma pāris vietās. Un Vecpiebalga – šoreiz starts no citas puses, bet praktiski tas pats dops, kas pag. gadā – ļoti foršs man ļoti patika. Sākumā būs akmeņains bet visādi citādi ļoti labs. Visu pierakstām un braucam pēc sportinieka un tad uz servisa parku.
Servisa parkā tiek veikti vēl pēdējie sagatavošanās darbi, ielikta zapaska, domkrats, trijstūris u.c. sīkumi. Paņemam riepas no Pirelli stenda un esam gatavi startam. Pirelli stendā mūsu tikko nokrāsotie baltie diski ir tik skaisti (Paldies Uvim Gordim par krāsošanu), ka iekļūst pat Tavs Auto apskatā 🙂 Pati gatavošanās pirms starta varēja būt ne tik steidzīga – pirms starta neveselīgi tik ļoti iespringt, bet neko darīt. Pirmais rallijs un nav jau īsti kur to laiku pastiept vairāk.
Uzvelkam kombinezonus, uztaisām kopbildi un aiziet uz pirmsstarta zonu Vienības laukumā. Papļāpājam ar konkurentiem un dažiem faniem – izrādās es vēl televīzijai biju interviju iedevis – kaut kā šis nebija ierakstījies atmiņā – ieraugot video internetā man pat bija pārsteigums – ojobtvai – vai tad es kaut ko vispār teicu? Aiz savas stūrgalvības pat pirmajā sekundē redzot video nespēju tam noticēt – nu kā es taču netiku filmēts! Tomēr veselais saprāts ņēma virsroku un skaidrs, ka ne jau raidījuma vadītāji to samontēja ar mākslīgo intelektu. Karoč laikam galvā bija ķīsēlis! Uzšaujam antilāgu pār estakādi un aiziet uz pirmo dopu.
Pat brauciens uz pirmo ātrumposmu ir viss pilnībā pa asfaltu un pa pilsētu attiecīgi pat nevaram neko pamēģināt kā tā mašīna uzvedās. Nu neko darīt. Kā ir tā ir. Pārbaudu spiedienu riepās un esam gatavi. Zinkā – Kārļu dops tomēr ir zināms un lai arī ir skaidrs, ka nekādā agonijā nespiedīsim, vismaz ir patīkamāk braukt kaut ko puslīdz zināmu nekā jebkuru citu dopu. Mārtiņš no Motors un Sports tieši stāv pirmajā īstajā līkumā L3 uz grants seguma. Starts – skaidrs, ka pat nebiju atsitis nevienu reizi no vietas un starts uz asfalta izdodas ļoti trūcīgs un uz noslāpšanas robežas. Aijaijaij. Sākam braukt – jau pirmajā kilometrā ir skaidrs, ka karst motors. Man galvā sākās miljons permutāciju, kas tagad notiks. Izslēdzu antilāgu jau kaut kur pie ~Līviem un sāku “taupīt” temperatūra bišķīt nokrītās un braucam kaut kā. Īsti nav skaidrs, cik daudz var spiest, tāpēc visu dopa vidus daļu faktiski noripinām. Uz beigām pāris līkumos bišķīt salieku plakaniski, lai vismaz skatītājiem prieks. Mākslīgajā tramplīnā neko skaistu neizdarām un finišs. Intervētājam saku, ka karst motors un dodos tālāk.
Mums šoreiz ir uzstādīta arī jumta lūka, ar kuru man iepriekšējā pieredze (esot stūrmanim citā mašīnā) ir ļoti laba. Bet mūsu mašīnā viņa ne sūda nepūš. Knapi knapi kaut ko tur bišķīt dveš – faktiski par viņu var pat aizmirst, ka tur vispār tāda ir. Pārbraucienā uz otro dopu Aldis saka, ka viņam ir ļoti karsti un ka uz pirmā dopa beigām bija ļoti stipri jākoncentrējas, lai spētu kaut ko vispār nolasīt. Pirms otrā dopa izkāpjam ārā un izkāpjot no mašīnas Aldis saka, ka galva ir galīgi dulla, viss griežās un ka ir ļoti slikta pašsajūta – tirpst rokas un kājas un ir sajūta, ka tūliņ atslēgsies. Es saku – dopa startā 100 m attālumā ir ātrie – aizejam pie viņiem? Aldis saka, ka nevar aiziet un ka labāt atvest viņus šurp.
Tajā brīdī es sapratu, ka joki tievi un skrēju pēc palīdzības. Atskrien divi ārsti ar koferiem, samēra spiedienu utt un mēģina saprast, kas pa lietu. Īsti labāk Aldim arī nepaliek un tiek pieņemts lēmums vest viņu uz slimnīcu. Atbrauca otra rezerves brigāde (lai šī ar doties atpakaļ ierindā un nav jāatceļ dops) un Aldi aizveda. Mēs tajā brīdī ar Aldi vienojamies, ka es mēģinu dabūt kādu citu stūrmani uz rītdienu, jo nav skaidrības, kā viss attīstīsies un kad/vai paliks labāk. Es braucu uz servisa parku un izrādās mūsu mehāniķis Kristers Usārs ir braucis rallijā par stūrmani un pie tam viņam ir šī gada licence rallijā. Es viņam uzdodu jautājumu – brauksi? Viņš bez domāšanas atbild – braukšu. Ok, es eju kārtot papīrus, jāraksta iesniegums komisāriem izskatīšanai par šādu faktu. Komisāri uziet apspriesties un pēc minūtēm 15 apstiprina, ka es varu nomainīt stūrmani un ka turpināt braukt sestdienas dopus bez kopvērtējuma ieskaites, un gatavojamies rītdienai.
Aizbraucu uz slimnīcu vēl pie Alda vakarā – viņam laiž rehidrācijas šķidrumu vēnā un jau paliek labāk. Vakarā ap 23:30 viņš jau ir izrakstīts no slimnīcas un mājās diezgan žirgts (pēc apmēram 4 stundām). Īstas skaidrības un viennozīmīgas atbildes kas īsti notika nav, bet katrā ziņā vistuvākā diagnoze – atūdeņošanās un pārkaršana.
No rīta ar Kristeru izejam cauri stenogrammas dažām niansēm – jo viņam jābrauc būs ar tādu, ko Aldis ir sarakstījis – nav pats vienkāršākais uzdevums. Protams, ka mums nesanāk nekur neko pamēģināt, tikai sausajā pastāstu, kas ir kas un visam jāsanāk.
Braucam uz Ģikšu dopu. Pa ceļam jau skaidrs, ka leģendu viņš saprot un laikus galvā rēķina ļoti labi. Sagatavojamies dopam un aiziet! Lasās un saprotu labi, protams ir nianses – bet priekš pirmās reizes ļoti, ļoti labi. Bija viņam arī jāpierod pie maniem dažiem izlaistajiem tramplīniem, kas lasot radīja nelielu apjukumu bet viss ok. Ar mašīnu jau sāku nedaudz labāk saprasties – ļoti, ļoti grūti pierast pie bremzēm. Ir sajūta, ka reizēm mašīna nestājās un es pat nevaru pateikt vai nestājās vai man tikai liekās (visdrīzāk liekās). Bija arī viens moments, kad ļoti ātri bija jānoreaģē un stūre jāgriež atpakaļ – kas izdevās, precīzi kā plānots, tomēr tajā brīdī sapratu, ka sēdpozīcija tomēr nav īsti laba un šajā momentā nejutos komfortabli.
Pērkoņi – arī braucam kā mākam, pat nedaudz uzlecām tramplīnā! Vecpiebalgu arī nobraucam ok, tikai šeit dēļ roteriem un asajiem dažiem līkumiem trīs reizes rāvu ručāru un likās, ka bremzes nosējās – dabūju mest līkuma izejās pa mēmajiem vēlreiz, lai atlaiž un tikai tad braukt tālāk (piedodiet skatītāji). Un vēl tagad mani nepamet sajūta – vai tiešām tā bija vai tas bija manā galvā? Motors karst – katrā dopa finišā ap 110 grādiem bet drīz pēc tam nokrītās. Mēs braucam un par to pārāk nedomājam.
Otrās dienas pirmais aplis izturēts, braucam uz servisu. Pārbrauciens ir garš. Liekas, ka mašīnai viss kārtībā. Aizmirsu pateikt, ka pirms starta vēl bija stress ar bremzēm, ka uzspiežot bremzes, supports nedaudz metās pret riteņa disku, jo ir ļoti maza atstarpe. Pēc pirmā apļa, laikam kalodas jau drusku piedila un tā vairs nav. Jēēij!
Servisā neko nedarām, satiekam fanus – papļāpājam, mehāniķi apskata mašīnu, nomainām kamerai bateriju nedaudz uzēdam un aiziet.
Otrais aplis ar tiem pašiem trīs dopiem. Aiziet – sestajā dopā Kristeram kaut kas tik labi negāja ar lasīšanu, bet nu visu tāpat saprast varēja. Ātrums uz otro apli bija nedaudz saprotamāks un kā pašam likās arī lielāks. Sāku jau kaut ko saprast, kas ir turbo dzinējs un kā ar viņu ir jābrauc. Špūres bija mazākas nekā likās un ātrumposms kopumā patika. Savam laikam trešajā dopā atvinnējam 12 sekundes. Septītajā dopā Pērkoņos arī tas pats – nedaudz kāpinām tempu un savam laikam atvinnējam 15 sekundes. Pēdējā dopā Vecpiebalgā arī savam laikam atvinnējam 11 sekundes.
Finišs ir sasniegts un lai arī nestartējām SS2 un kā redzams ne bez piedzīvojumiem, tomēr gandarījums par to, ka esam vismaz finišā ir liels. Mega darbam ir vismaz kaut kāds rezultāts un sasniegts finišs. Paskatoties rezultātos, protams, nekas iepriecinošs nav un, lai arī skatoties tikai otrās dienas rezultātus, Historic ieskaitē būtu piektajā vietā – pie ātruma, sadarbības un saprašanas, kas īsti ir jādara ar turbo mašīnu, ir vēl daudz jāstrādā, lai būtu tuvāk konkurentiem. Skaidrs, ka bez nevienas izbraukšanas reizes uz neko lielāku cerēt arī nevarējām. Toties iztikām bez nevienas nopietnas tehniskas problēmas, ja neskaita dzinēja karšanu. Otrajā dienā visus dopus braucām ar ieslēgtu pečku uz pilnu klapi, lai dzinējam vieglāk. Tālākie plāni vēl nav skaidri un atkarīgi no dažādiem faktoriem. Skaidrs ir tikai viens, ka šogad ar šo auto vairs nekur nestartēsim.
Augstāk: tikai otrās dienas rezultāti. Oficiālajos rezultātos mums DNF. Uz tikšanos kaut kad!
Mazais highlights rullītis šeit: