Minirallijs Vecpiebalga 2022


Minirallija priekšvakarā sākās nedienas ar treilera meklēšanu, taču jau pēc nepilnas pusotras stundas bijām veiksmīgi atraduši kā pašiem likās pēdējo pieejamo treleri Rīgā 🙂 un arī 21:30 jeb pusstundu pirms kantora slēgšanas. Jāsaka, ka treileris braucās labi un viss bija kārtībā.

Agri no rīta ierodamies Vecpiebalgā, kopā ar Modri un Agati uzstellējam telti, saņemam dokumentus, izejam tehnisko komisiju un aiziet uz dopiem. Kā ierasts, mūsu treniņu programma aprobežojās ar “stenogrammas iesildīšanu” pirms braukšanas uz pirmo dopu. Vienkārši parakstam pāris km šurpu turpu, lai jau rakstot pirmo līkumu tas uzreiz būtu pariezs (par to, vai tā iznāca – vēlāk:))

Sarakstam dopus – roteru ļoti daudz. Nu tā ka ļoti – laikam nekad vairāk nav bijuši. Un ir arī vairāki roteri no 3 konusiem, kas prasa pilnīgi citu braukšanu. Visu saprotam, ka drošībai jābūt un ir ok. Vienīgi nav īsti skaidrs, cik viņi būs šauri/plati, jo neviens vēl dabā nav izlikts. Uzreiz jāsaka, ka roteri paši par sevi ir izlikti ļoti interesanti un ar odziņu – tā teikt sadabrībai ar stūrmani un stenogrammai ir jābūt precīzai un labai, jo ‘uz aci’ izbraukt viņus nevarēs (Gulbī varēja, jo bija norādītas metru kartiņas gar malām).

Pēc pieraksta, es vēl komandas biedriem izlielos, ka “man nav neviena četrinieka” stenogrammā 😀 Ai kā tā nevajadzēja darīt.

Starts. Braucam ar 70. numuru, bet trase vēl ir pārsteidzoši labā stāvoklī. Pie pirmā rotera saprotu, ka viņi ir šauri. Faktiski ir ievēroti tie 15 metri kas ir starp konusiem, bet ņemot vērā, ka ceļš ir plats, sanāk asāks leņķis nekā ja būtu pa šauro jābrauc. Pirmais normālais līkums K3-3 – iegāju ar pilnu, neliela ‘kompresija’ un pārāk optimistisks pieraksts rezultējās ar izslīdēšanu atrabotkā ar trešo robu un nelielu izbīli stūrmanim. Viss ok, bet rekur arī tas četrinieks atradās 🙂 Pēc dopa pierakstījām pareizi. Dopa startā esmu tā piepūtis vaigus un nobriedis spiest grīdā, ka likās vajag pārspiediena vārstu. Vienu nelaimīgo roteri tomēr aizķeram (skat titulbildi) un finišā liekas, ka jābrauc mājās, jo pilnīgi nekas nesanāk.


Otrais dops ir turpat pēc pusotra kilometra, rezultātus apskatīties neizdodās, jo nav interneta. Nobraucam SS2 – šis dops man patika labāk un vienā vietā, kur pierakstīju “uzmanīgi” un pierakstot apstājāmies un es vēl noteicu – te var nokrauties – tāds negatīvs slīpums tieši uz dzēšanos roterī un paliek nedaudz šaurāks, aiz tramplīna utt. Karoč ja nepareizi uznāc, tad labākajā gadījumā izzvani roteri. Nu sliktākajā esi kaut kur grāvī krūmos. Par laimi Dreipis paspēja pateikt visu penteri un galā “uzmanīgi” pēc kā es uzreiz atlaidu gāzi un sarakstījāmies normāli tajā vietā. Bet nu daudz netrūka līdz kaut kam. Pēc otrā dopa sajūta ir vēl švakāka – jo sajūta, ka vispār nebraucās. Par laimi apskatoties rezultātos, tā tomēr nav un esam pirmie gan dopā, gan arī kā izskatās 4WD kopvērtējumā, ieskaitot visu sodu par roteri SS1.

SS2 pat kā beigās izrādījās izdodas uzstādīt 5. laiku absolūti. Not bad.

SS3 – šeit roteri likās pa lielam nenoslēpti, izņemot pārīti. Kaut kāds safe mode iezagās un finišā pieķēru sevi pie domas, ka “bija ok” un tas nozīmē tikai vienu – pārāk maz spiesta gāze. Rezultātā esam dopā otrie, kopvērtējumā joprojām pirmie.

Servisa parks. Sarēķinam laikus un sākam skaitīt sekundes. Dūcim esam priekšā apmēram 5 sekundes (tobrīd par viņa SS2 roteri nezinājām) un ar vienu aci vērojam arī Ābelīti, jo SS3 viņš nobrauca tikai par vienu sekundi lēnāk (kā vēlāk izrādījās veltīgi – jo viņa laikam nāca klāt vairāki sodi par roteriem). Matemātiķu pulciņā tiek aprēķināts, ka pa diviem dopiem ar tām 5 sekundēm vajadzētu pietikt. Bet nu jāspiež ir, nevar neko taupīt.


Tā arī izejam uz SS4 starta. Spiežam grīdā, nevienu roteri, kā liekas nepaņemam un finišā saprotam, ka Dūcim esam pakāsuši 1 sekundi. Savam laikam pret SS1 atvinnējām 2 sekundes (bez rotera). Liekas – nu vēl 4 ir, ar to jau jāpietiek. SS5 – pēdējais dops – bija nopietni sarakts, bet nu mans nodoms bija spiest pa ļubomu lai tur vai kas. Būs būs, nebūs nebūs. Spiežam, roteri visi palika vietās un finišā, lai arī likās, ka nobraucām ātrāk, rezultātā sev atvinnējām tikai kādas 0.3 sekundes pret SS2 laiku, taču pats svarīgākais – Dūcim vinnējām nepilnu sekundi, ko uzzinām uzreiz no finiša kontroles tiesnešiem. Urā! Ja nav neviena rotera – domājam, ka nav, tad jābūt pirmajiem.


Vēl tikai tāds sīkums, ka jātiek līdz finišam ap 20 km pa granti. Aizbraucam bez starpgadījumiem. Beigās vēl Dūcim sods par SS2 roteri un mēs uzvaram par nepilnām 15 sekundēm. Uzdevums izpildīts un jāsaka, ka līdz šim lielākā un sīvākā cīņa, kas minirallijā man ir bijusi. Komandu ieskaitē atkal otrie. Tiekamies Ropažos!

Rezultāti šeit:

Comments are closed.