Šī gada minirallija sezonas noslēdzošais – piektais posms. Pēc izcīnītās (vārda vistiešākajā nozīmē) uzvaras Karostā, esam ar galveno konkurentu Dūci ar vienādu punktu skaitu un ir skaidrs, ka cīņa būs līdz pēdējam metram un neviens neko te bez maksas nedos. Kas uzvar (vai kā minimums apsteidz otru), tas arī uzvar kopvērtējumā.
Mašīna sakopta, savirze cik var salikta, brauksim ar tiem pašiem Micheliniem, ar ko braucām asfalta dopus Karostā – stresa nav. Domājam vēl piektdienā uzšaut šeikdaunu, lai būtu “silti” uz starta, lai nav jātaustās, bet ne viss gluži tā arī sagāja.
Ceturtdien pēcpusdienā sāku justies baigi švaki un vakarā jau guļu ar temperatūru zem segas sarijies paracetamolu un tējas. Galva nestrādā liekas – viss vējā. Piektdien ap 12 dienā paliek nedaudz labāk, taču ir skaidrs, ka nekāds šeikdauns nebūs. Piektdien pašā vakarā knapi izvelkos no mājas, Dreipis mani aizved izņemt doķus un mašīnu aplīmēt, lai tas nav no rīta jādara.
Sestdien no rīta agri braucam uz Biķerniekiem. No rīta sarijos tabletes, lai var izturēt dienu, bet saprotu, ka nekāds spīdeklis neesmu – gribās, lai tas viss ātrāk beidzas un atpakaļ gultā. Doma kāpēc mēs šeit esam ir tikai viena – lai uzvarētu. Skaidrs, ka otro vietu var dabūt arī mājās guļot gultā, tāpēc ja jau esam šeit, tad spiežam cik varam.
Pierakstām trasi – viss liekas ok. Pats pirmais roteris pirmajā dopā ir jau uzreiz viltīgs tāds aiz līkuma pa lapām – un man liekas svarīgi viņu labi izbraukt. Kartinga trase – nu tā – man ne pārāk, bet nu nav jau daudz tur tie līkumi.
Otrais/ceturtais/sestais dops daudz foršāks pa ātrāku trasi ar raganas katlu, un man tīk daudz labāk.
Kā jau Rallijā Latvija pierasts – 4WD un pšš pšš mašīnas iet pa priekšu, tāpēc mēs startējam ~30 aiz pirmās mašīnas. Pirmais dops – saņemos un braucu. Pie pirmā rotera jau lamājos, ka esmu galīgi “auksts” un neko nemāku un pa agru dzēšos utt. Bet nu saņemos un braucu tālāk. Elkonī baigi aizslīd priekša un ir skaidrs, ka kaut kas nav tā kā gribētos. Kartinga trasē arī visu laiku slīd priekša ārā un nav pārliecības braukt ātrāk.
Taču rezultāts pārsteidz – pirmajā dopā esam diezgan pārliecinoši pirmie. Nākamais sekotājs ir vairāk kā 4 sekundes un līdz Dūcim – 5 sekundes.
Otro dopu arī tāpat nomokam – bremzējas labi, tikai stūrējot stumjās priekša. Te uz tiltiņa sanāk nedaudz “opā” moments, ka “pēkšņi pretī ir riepu kaudze” par laimi viss sagāja un neko neaizķērām. Šo riepu kalnu pēc pieejamajiem video spriežot taranēja daudzi minirallisti.
Otrajā dopā Dūcim vinnējam vēl 3 sekundes.
Saruna ar Kristapu Dzīvīti pēc otrā dopa servisā – verdikts ir tāds – mainām priekšējās riepas vietām ar aizmugurējām. Jo priekšējās ir dabūjušas vēl ierīt Karostā, kamēr aizmugurējās prosta stāvēja un kalta garāžā. Sacīts darīts. Azarts katrā ziņā ir pamodies un saprotam, ka varam cīnīties par uzvaru.
Trešais/Ceturtais dops uzreiz jūtami labāk un mēģinām arī braukt drošāk. SS3 nobraucam par sekundi ātrāk, kā iepriekšējā reizē un SS4 – par veselām 3 sekundēm ātrāk kā iepriekš. Pārsvars pār Dūci jau 13.5 sekundes.
Pie tam Dūcis nemaz nav otrais – otrajā vietā ir Gatis Ābelītis, kurš otrajā aplī mums turpat min uz papēžiem. Kopvērtējumā pēc SS4 atpaliekot par 10 sekundēm.
Pirmos 4 ātrumposmums izskatījās, ka Dūcis brauc ar tiem pašiem Uniroyal Rainsport ar kuriem brauca Karostā. Bet uz trešo apli (SS5 un SS6) pirms starta pamanu, ka ir cita riepa, bet nevaru saprast kāda. Man jau sākas stress. Bet nu neko – jāturpina spiest tāpat – nav jau vairs variantu.
SS5 nobraucam vēl ātrāk – atkal pa 1 sekundi uzlabojot savu rezultātu – bet ak vai – Dūcis tāpat atpaliek par 4 sekundēm šajā dopā. Ābelītis par vienu.
SS6 – pēdējais dops – nobraucām no sirds, tā ka pat bremzes finišā uzsmirdēja – un lai gan likās, ka ir sausāks utt, bet laiks bija pa 2 sek sliktāks nekā SS4. Lai nu kā tāpat dops ir uzvarēts – Dūcis šajā dopā atpalika vairs tikai par nedaudz vairāk kā sekundi.
Kā vēlāk izrādījās tās bija Kumho riepas, ko Dūcis samainīja uz pēdējo apli, bet neizskatījās neko svaigas. Tad te nu mēs esam – uzvara klasē apsteidzot otrajā vietā esošo Gati Ābelīti par 13 sekundēm un Raimondu Dūci par 19 sekundēm.
Un komandu ieskaitē arī beidzot pirmā vieta, visu sezonu bija tikai otrās vietas – beidzot arī viena pirmā! Nākamās sezonas plāni vēl top, bet gan jau kaut ko brauksim!
Aizbraucot mājās, sapratu, ka visu dienu turējos kopā uz adrenalīna un vienkārši sadalījos reizinātājos iekāpjot gultā.
Šajā rallijā bija viss – gatavošānās, lietus, dubļi, riepu stratēģijas plānošana, kļūdas, roteri, sagriešanās, mīkstas riepas, forši dopi, skriešana pārbraucienos, nelegālas riepas grāvjos, uzsisti diski, emocijas pilnīgā pakaļā un pašās debesīs!! Ļoti daudz visa kā – kā īstā rallijā pienākās – tāpēc garāk, kā parasti.
Kā jau iepriekš minēju, pēc Ropažiem mēs bijām apņēmības pilni cīnīties vairāk, sagatavoties labāk un vēl patrenēt stenogrammu, kas Ropažos tomēr piekliboja. Karostā vēl nāk klāt viens papildus elements – segumu maiņa un riepu izvēle. Šoreiz 6 dopi ir izkārtoti 3+3 formātā ar servisa parku pa vidu. Pirmie divi katrā aplī ir grants un trešais – pilsētas dops ir pa asfaltu (plus netīrs betons).
Ok, tā vismaz bija nolikumā rakstīts. Pēc maršruta kartes pārbraucienu km mēģinot sazīmēt kur varētu būt dopi ir aizdoma, ka pirmais/ceturtais dops būs Cimdeniekos vai tajā rajonā. Pagājušoreiz, kad tur braucām 2019. gadā tur bija miksēts dops – gan asfalts gan grants. Protams, riepu izvēlei svarīga ir proporcija – tieši cik daudz grants un cik daudz asfalts, ko sēžot Rīgā, protams, mēs izpīpēt nevaram. Līdz ar to liekas, ka vienīgais īstais grants dops būs SS2/5, kas ir visgarākais. Skatoties laika prognozi, liekas, ka varētu līt – vai tieši līs rallija laikā vai pirms, vai pēc – protams, neviens īsti nevar pateikt.
Pēc iepriekšējo gadu pieredzes, Karostas pilsētas dopā ir ļoti daudz krustojumu, kuros stipri jādzēšās no 2/3 ātruma ar pilnu. Saskaitīju, ka 2021. gadā braucot ar Kristapu Dzīvīti, Karostas dopā bija 16 reizes spēcīgi jābremzē uz asfalta. Divi dopi x 16 reizes = ļoti daudz sekunžu, ko var zaudēt, ja dzēšās ar ziemeni.
Bet garajā grants dopā ar asfalta riepu nav ko darīt – pirmkārt, ja līst, tad braukšana būs ļoti švaka, otrkārt viegli pārsist, jo viņa ir plānāka. Ir pilnīgi skaidrs, ka uzlikt perfektu riepu un nobraukt visu ralliju nav iespējams. Kaut kur būs kaut kāds kompromiss. Jautājums, cik var pakāst SS2/5 braucot ar asfaltīgāku riepu un cik var pakāst SS3/6 braucot ar ziemīgāku riepu?
Pēc rallija noteikumiem, ārpus servisa parka (piemēram pārbraucienā no SS2 uz SS3) riepas mainīt nedrīkst, ja vien tev viņas nav līdzi (līdz 2 gab) un ja maini pats saviem spēkiem ar savu līdzpaņemto domkratu un ratatslēgu.
Man piezogas doma, ka SS2/5 jābrauc ar labu ziemeni un uz SS3/6 priekšējās divas jānomaina uz Michelin asfalta riepām. Tad kopromiss sanāk tikai SS1/4. Jautājumi, kas jāatrisina ir 4 – 1. vai riepu apkārtmērs ir apmēram vienāds (lai nav pārlieku liela slodze centrālajam difam) – ziemenes ir 15″, Michelini 17″; 2. vai ar tādu kombināciju vispār ir iespējams normāli pabraukt un vai ir reāli labāk dzēst/griezt līkumā nekā ar 4 ziemenēm? 3. vai pietiks laika nomainīt divas riepas pārbaucienā, kur tam nav speciāli atvēlēts laiks un 4. ko darīt, ja pārsit riepu, pirmajā dopā un līdzi ir tikai 2 asfalta riepas?
Pirmo jautājumu atrisinam viegli – noliekot abas blakus – praktiski vienādas un saiģot. 2. Ir tikai viens veidz kā to pārbaudīt. Vienā sestdienā uzliekam divas priekšā un aizmugurē atstājam ziemenes un pabraukājam prosta tā pabremzēt, pagrozīt stūri ar/bez ABS. Verdikts ir pusstundas laikā un ir skaidrs, ka ar ABS ieslēgtu, mašīna dzēšās taisni, un ievērojami labāk, nekā ar 4 ziemenēm. Pareizinam to 30 reizes un ir skaidrs, ka pārsvaram jābūt. Plakaniski liekas viegli (pārāk viegli pat – bet to saprotam, tikai pašā pilsētas dopā :))
Trešais jautājums par to, vai pietiks laika nav īsti skaidrs, jo nav skaidrs, pa kurieni būs jābrauc. Skaidrs ir tikai tas, ka laiks ir it kā pietiekami un vismaz nav tikai dažas minūtes. Laika norma ir 32 minūtes. Pa šo laiku ir jāpaspēj nobraukt 5 km dops, nomainīt divas riepas ar skrūvējamo rokas domkratu un aizbraukt pārbraucienā 22 km. Liela daļa no kuriem ir pa pilsētu, kur jābrauc uz 50. Neko vairāk mēs Rīgā nolemt nevaram un skaidrs, ka mēģināsim un jāpaspēj.
Nu un paliek ceturtais jautājums par to, ko darīt, ja nu pārsitam riepu SS1 vai SS4, pēc kura seko īsts grants dops, kurā ar 17″ Michelinu nav ko darīt. Pēc rallija varam atklāt, ka atbilde ir pus-legāla. Puslegāla tādā nozīmē, ka ja mēs riepu nepārsitam – nekāda pārkāpuma nav. Bet ja pārsitam, tad mums labie rūķīši ir noslēpuši vienu riepu grāvī pēc SS1. Ja nu savajagās 🙂 Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu – nesavajadzējās. Līdz ar to viss bija legāli.
Ok, riepu jautājums ir atrisināts. Nolemjam pirms rallija Liepājā ierasties agrāk un piektdien kādas 2-3 studas patrenēties rakstīt steni, jo Ropažos bija pašvaki. Sacīts darīts. Izbraucam no Rīgas jau piektdien ap plkst 11 un ap 13 jau braucam un rakstam steni. Tiesa sāka traki līt, bet tas nekas. Parakstījām, uzliekam mašīnu atpakaļ uz treilera un braucam ēst.
Paēdam un braucam ieņemt vietu servisa parkā, uzcelt telti kopā ar Agati un Modri un izņemt dokumentus. Tur viss bez aizķeršanās, tikai cik izdomāt, lai telti pa nakti neaizpūš jūrā 🙂 vējš ir normāls, kā jau Liepājā pienākās. Izejam arī tehnisko komisiju un aidā mājās plānot rītdienu.
22 mēģinu iet gulēt, kā apzinīgs rallists, bet ne sūda nesanāk. Kaut kā beigās aizmiegu un pamostos plkst 2:00 – ar sajūtu – ir labi esmu izgulējies 🙂 nu un tad vēl mēģinu nosnausties ik pa pusstundai, stundai ceļoties.
No rīta paņemam kafiju un riepu, ko atstāt grāvī un braucam rakstīt trasi. Vakarā apskatot leģendu ir skaidrs, ka SS1/4 vairāk kā puse ir asfalts, bet tas nekādas korekcijas mūsu riepu stratēģijā neievieš. SS1/2/4/5 ar ziemenēm, SS3/6 ar diviem Micheliniem priekšā.
Pierakstam trasi, SS2/5 vietām ir dubļains, bet kopumā ļoti foršs dops. Arī pilsētas dops SS3/6 man patīk. Faktiski visi dopi šoreiz ir uztaisīti ļoti baudāmi. Un nav nevieni “vārti” – man liekas, ka šo elementu vairs nevajag izmantot minirallijā.
Braucot no SS2 uz SS3 pieraksta laikā, mēs uzņemam laikus ar hronometru, cik vajag lai no SS2 finiša nobrauktu pa granti līdz tuvākajam asfaltam, kur domājam mainīt riepas, pēc tam pēc riepu maiņas cik laika jābrauc līdz zīmei Liepāja un tad cik ilgi pa Liepāju līdz LK3, kur jābūt noteiktā laikā. Mūsu komandas biedrs Ingus teica, ka abas riepas varot nomainīt 7 minūtēs bez pārlieku lielas steigas.
Pēc mūsu aprēķiniem no sākotnējā SS2 finiša līdz asfaltam bija jābrauc 9:40 min, tad riepu maiņa 7:00 min, tad līdz Liepājas zīmei 4:00 un līdz LK3 vēl 6:40. Noapaļojot uz augšu sanāk 10 min, tad 7 maiņai, tad 4 un vēl 7. Ja dops ir plus mīnus 5 min, tad kopā ir 5 + 10 + 7 + 4 + 7 = 33 min. Nu tā jeļi jeļi 32 minūtēs to var izdarīt. Saprotam, ka nekāds relakss nebūs un būs operatīvi tas jādara.
Pēc pieraksta nomazgājam mašīnu un braucam uz servisa parku gatavoties startam. Saliekam riepas, notīram logus utml sīkumus un aiziet.
Pirmais dops – saprotu, ka plakaniski liekot baigi slīd mašīna, bet turot taisni, ir ok. Uz dzēšanos sūdīgi pa asfaltu un ir prieks, ka ir priekš pilsētas dopa līdzi divi michelin. Dops patika. Finišā zaudējam Dūcim 5 sekundes (viņi brauca ar Uniroyal). Liekas, ka baigi daudz un ka pēc maniem aprēķiniem (:DD) vajadzēja būt mazāk, bet nu neko. Viss ir vietā un braucam uz SS2.
Neilgi pirms SS2 normāli vēlreiz nogāž lietus un jau tā slapjo trasi padara vēl mitrāku. Ir sajūta, ka jābūt labāk ar ziemenēm, nekā ar pusasfalta Uniroyal, kas ir Dūcim. Braucam – pašā pirmajā līkumā jau aizšļūcam nedaudz pa tālu un saprotu, ka būs slidens. Tomēr spiežam normāli. Vienu viltīgo roteri tomēr aizsitam. Rezultātā ar visu aizsisto roteri esam priekšā Dūcim kādas 13 sekundes (bez rotera – sanāktu 23!) Vienā dopā! Saprotu, ka riepu stratēģija bija pareiza.
Iebraucot finišā – STOP punktā Dūcis joprojām tur ir un tiesnešiem kaut ko kavējās. Ja ir kāda vieta, kur tieši šo nevajadzēja, tad tā ir šī. Rezultātā nostāvam STOP kontrolē nedaudz vairāk par 2 minūtēm, kas jau mūsu tā saspiestajā grafikā iedzen robu.
Saprotam, ka pa granti nedaudz jāuzspiež, bet laikam pārāk švaki spiedām, mēs reāli iebraucam autobusa pieturā faktiski tajā brīdī, kad mums jau ir jābūt nomainītām riepām. Ātri lecam ārā un pēc iepriekš izrunāta plāna mainam riepas – Dreipis skrūvē domkratu, es daru visu pārējo. Uzceļam labo priekšējo ratu, noņemu nost (ar pistoli, protams), lieku klāt Michelinu – nevar uzlikt, vajag puscentimetru augstāk. Bet augstāk nevar uzskrūvēt – domkratam gals un mašīna jau šūpojās, kā taisītos nokrist. Tajā brīdī es saprotu, ka ja mēs skrūvēsim lejā vai mašīna nokritīs, tad mēs par uzvaru varam aizmirst un visa ģeniālā stratēģija ir miskastē metama. Kaut kā man izdodās uzmānīt to riepu no apakšas un uzspiest uz centra vairākas reizes piekruķījot lai derētu skrūvju caurumos. Piesitam ar pistoli un aidā uz otru pusi. Laiks nepielūdzami skrien uz priekšu, sporta mašīnas viena pēc otras brauc garām un atgādina par iztecētajām minūtēm, kuras nekas vairs neatgriezīs.
Otru pusi izdodas nedaudz veiksmīgāk uzcelt, nomainam, sametam visu baganā un spiežam. Iespējams mēs nedaudz ātrumu varbūt kaut kādā brīdī pārsniedzām, precīzi neatceros. Taču pats svarīgākais ir ka mēs iebraucām LK savā laikā un vēl pusotra minūte pāri palika – tik cik pārbaudīt vai rati ir pieskrūvēti.
Trešais dops – viss čotka, tikai pie manēžas sagriežamies zaudējot 6-7 sekundes. Pa traku palaidu plakaniski un vairs nevarēja saglābt aizmuguri. Tad braucam uz servisu un arī – laika norma bija nedaudz pa īsu jo radās neliels stress pa pilsētu braucot. Pēc pirmā apļa esam priekšā Dūcim, bet tikai par vienu sekundi.
Servisa parkā Dūcis arī nolemj uzlikt ziemas riepas. Mēs neko nemainam – ar tādu pašu stratēģiju brauksim arī otro apli. Otrais aplis ir manāmi pažuvis. SS4 braucam no sirds, tomēr pie finiša vienu roteri laikam aizķeram – pat līdz galam nevarēju saprast vai aizķēru vai nē. Un ir klusa cerība, ka varbūt tomēr neaizķēru. Finišā atkal zaudējam Dūcim arī braucot ar ziemenēm un ja vēl roteris (bija, bija tas roteris) tad kopā atkrītam uz otro vietu, zaudējot jau 12 sekundes! Te nu bija stratēģija. Bet nekas, zinu, ka SS1/4 ir kompromiss un ka pārējos mums jābūt labākiem.
SS5 – ļoti ļoti bija sarakts šoreiz. Laikam tik traks dops nekad nebija bijis. Bet es pieņemu startā lēmumu, ka spiedīsim lai tur vai kas. Būs būs, nebūs nebūs. Pie šķūņa kreisajā līkumā nesmuki atsitamies pret kaut ko ļoti cietu un liekas, ka būs mīksta riepa kā minimums, taču nekā – viss safe. Pat izkāpjot un apskatot – nekā nevar redzēt. Finišā dopā Dūcim vinnējam 6 sekundes un kopvērtējumā esam aiz Dūča tikai 6 sekundes – un liekas, ka vajag varēt to sadzēst pa SS6.
Tagad ir svarīgais pārbrauciens – šoreiz tiesnešu punktā nekādu aizķeršanos un uzreiz kāpinam tempu. Bet ak vai – pārbraucienā dabūjam mīksto – kreiso priekšējo. Skaidrs, ka līdz asfaltam vēl tālu un nolemjam mainīt riepas tepat uz grants. Mainām vispirms kreiso un šoreiz to izdodas izdarīt labāk nekā iepriekš, jo var “ar roku izrakt bedrīti” zem riepas 🙂 un uzreiz viņa uziet bez problēmām virsū. Nomainam, sametam visu bagāžniekā un aiziet. Ir sajūta, ka šoreiz ir stipri vairāk laika un nav tā jāspiež. Tā arī ir – visu paspējam. Pirms SS6 vēlreiz pārvelku pr ratus un braucam. Pirmajā līkumā ir liels sitiens, kurā salokam smuko 17″ disku, bet par laimi riepā gaiss paliek. Te varēja arī viss uzvaras gājiens beigties.
Sākumu pa rakumiem un bedrēm nobraucu uzreiz prātīgāk un uznākot uz asfalta spiežu. Spiežu cik var. Finišā protams likās, ka varēja vēl vairāk bet nu ir kā ir. Dūcim dopā vinnējam nepilnas 5 sekundes un ….esam OTRIE! Fak – par nepilnām 2 sekundēm tomēr Dūcis ir priekšā. Noškrobējos un saprotu, ka paša kļūdas vien ir – divi roteri un sagriešanās pie manēžas maksāja vismaz 26 sekundes.
Aizbraucam uz servisa parku, visu saliekam un braucam uz apbalvošanu. BET!! Pēkšņi skaitot roterus, Dūcim uzrodas viens roteris pēdējā dopā un mēs tomēr esam PIRMIE!! Sajūtas bija fantastiskas – tas nozīmē – viss vēl nav zaudēts. Pirms pēdējā posma – minirallija Latvija esam ar vienādu punktu skaitu. Katram pa divām uzvarām un divām otrajām vietām. Viss izšķirsies Rīgā – Biķerniekos. Winner takes it all!
Šoreiz minirallijam bijām gatavi jau nedēļu iepriekš – mašīna gatava, riepas samontētas un visas mantas sakrautas bagāžniekā. Iemesls ļoti vienkārš – darba dēļ es ierodos Rīgā tikai piektdienas vakarā pirms 24. Ātri paguļu un aiziet rallijs! Atbraucam, izņemam doķus, izejam tehnisko komisiju – viss kā pa diedziņu. Sākam rakstīt dopus – šoreiz ir nācis klāt jauns slāpētāju elements, kāds iepriekš nav bijis – vārti. Izpētam kārtīgi kādas dažādas vārtu konfigurācijas ir paredzētas un braucam rakstīt trasi. Pirmais dops – kaut kur dopa vidū ir krink-kring skaņa pa akmeņiem un piestājam malā apskatīties. Riteņi ir vietā 🙂 bet pannai ir nokrituši abi aizmugurējie stiprinājumi – nolūzuši un panna, ka nevajadzīgs spoileris ir izstiepies uz leju – pie zemes neskarās, bet patīkami nav. Tas nedaudz izsit no līdzsvara, bet turpinam rakstīt. Pierakstam visus trīs dopus. Nav tikai īsti skaidrs, kā būs ar tiem vārtiem, kas ir līkuma vidū/izejās – bet to tāpat saprast nevarēs, kamēr neizbrauksim ar pilnu gāzi.
Sagatavojam mašīnu startam – nomazgājam logu, nomainam divas priekšējās riepas uz jaunām un aizbraucam pie bijušā cīņu biedra Inta Jeršova uz servisu, kas tepat Ropažos ir lai atrisinātu pannas situāciju. Tur mūs ļoti laipni sagaida un faktiski 15 minūtēs visu atrisina. Super serviss Ropažos!! Esam gatavi startam.
Pirmais dops – uzreiz saprotu, ka elements “Vārti uz Labo” un “vārti uz Kreiso” ir faktiski ņemams neatmetot. Tā arī turpmāk mēģinam darīt. Likās, ka ceļa segums ir diezgan liela putra – tā kā akmeņu putra – nepiebraukts/nepieblietēts salīdzinoši jauns segums. Finiša lai arī liekas, ka esam braukuši “sasieti” esam priekšā galvenajam konkurentam Dūcim par vairākām sekundēm.
Otrais dops – mēģinām turēt tempu. Te ir pāris vietās roteros uzrakstīts “uzmanīgi” un abās vietās ir grāvī pa mašīnai – nopriecājos par to, ka to pamanīju pierakstot. Otrajā dopā ir arī kabata, kur jāizbrauc caur “apendiksu”, lai slāpētu ātrumu. Te ir gandrīz neizbraucama smilšu jūra un šī vieta arī būs par iemeslu šī paša dopa atcelšanai otrajai reizei (SS5 nenotika). Pašā finišā ir gara taisne un caur vārtiem K5 uz L4. Dzēšos un liekas, ka viss ok, tikai pašās beigās baigi tomēr aizslīdēja un knapi sarakstāmies tajā līkumā, jo pretī 2metrīgs grāvis. Viss ok. Šoreiz jau esam priekša Dūcim tikai par kādu sekundi.
Trešais dops – man patika vislabāk – kārtīgi var atstiept. Pāris ātrajās vietās pārāk konservatīva stenogramma un ir sajūta, ka varēja ātrāk. Tomēr pats lielākais feils ir “K4 turēt konuss” kurā visu dzirdēju, visu sapratu un iekrāmēju laicīgi, lai varētu paspēt iztaisnot pirms konusa ārmalā – līkuma izejā. Taču nekā – ātrums ir pa lielu un konusu notriecam, un līdz ar to arī 10 sekunžu sods. Atkrītam uz otro vietu.
Ceturtais dops – vienmēr jau galvā ir tā cerība, ka varbūt tiesneši nepamanīja utt 🙂 un katrs dops ir jābrauc lai uzvarētu, tā arī braucam – kā liekas – no sirds. Finišā esam 3 sekundes savam iepriekšējam laikam vinnējuši, bet ak vai, Dūcis ir vēl ātrāks – pie tam vēl par 3 sekundēm.
Piekto dopu izbraucam pārbrauciena režīmā un paliek pēdējais – sestais dops. Pirms viņa ir liels sastrēgums un startējam reāli kādas 20 minūtes vēlāk. Pirms starta arī uzzinam par ieskaitīto roteri un nu esam oficiāli otrajā vietā. Tomēr vienmēr jau konkurentiem arī var gadīties pa kādam roterim, tāpēc noskaņojums ir ka jāspiež grīdā. Nobraucam labi, kā liekas labāk nekā SS3 (lai arī laiks ir gandrīz vienāds). Vienā roterī knapi sarakstamies dēļ špūres, bet viss safe. Finišā dopā atkal zaudējam Dūcim 2 sekundes un esam stabilā otrā vietā ar 11 sekunžu pārsvaru. Lai rezultāts mainītos viņam ir vajadzīgi jau divi roteri – un tas ir maz ticams.
Finišā ir rūgtuma sajūta par zaudēto pirmo vietu, tomēr vispārējais noskaņojums ir labs un esam gatavi turpināt cīnīties Karostā. Nedaudz jāpatrenē stenogramma – šoreiz bija sajūta, ka pieklibo. Jāpiepūš vaigi un jāspiež!
Diemžēl nesanāca palikt uz apbalvošanu, jo dēlam bija ļoti slikti ar veselību un bija jāsteidz mājās.
Minirallija priekšvakarā sākās nedienas ar treilera meklēšanu, taču jau pēc nepilnas pusotras stundas bijām veiksmīgi atraduši kā pašiem likās pēdējo pieejamo treleri Rīgā 🙂 un arī 21:30 jeb pusstundu pirms kantora slēgšanas. Jāsaka, ka treileris braucās labi un viss bija kārtībā.
Agri no rīta ierodamies Vecpiebalgā, kopā ar Modri un Agati uzstellējam telti, saņemam dokumentus, izejam tehnisko komisiju un aiziet uz dopiem. Kā ierasts, mūsu treniņu programma aprobežojās ar “stenogrammas iesildīšanu” pirms braukšanas uz pirmo dopu. Vienkārši parakstam pāris km šurpu turpu, lai jau rakstot pirmo līkumu tas uzreiz būtu pariezs (par to, vai tā iznāca – vēlāk:))
Sarakstam dopus – roteru ļoti daudz. Nu tā ka ļoti – laikam nekad vairāk nav bijuši. Un ir arī vairāki roteri no 3 konusiem, kas prasa pilnīgi citu braukšanu. Visu saprotam, ka drošībai jābūt un ir ok. Vienīgi nav īsti skaidrs, cik viņi būs šauri/plati, jo neviens vēl dabā nav izlikts. Uzreiz jāsaka, ka roteri paši par sevi ir izlikti ļoti interesanti un ar odziņu – tā teikt sadabrībai ar stūrmani un stenogrammai ir jābūt precīzai un labai, jo ‘uz aci’ izbraukt viņus nevarēs (Gulbī varēja, jo bija norādītas metru kartiņas gar malām).
Pēc pieraksta, es vēl komandas biedriem izlielos, ka “man nav neviena četrinieka” stenogrammā 😀 Ai kā tā nevajadzēja darīt.
Starts. Braucam ar 70. numuru, bet trase vēl ir pārsteidzoši labā stāvoklī. Pie pirmā rotera saprotu, ka viņi ir šauri. Faktiski ir ievēroti tie 15 metri kas ir starp konusiem, bet ņemot vērā, ka ceļš ir plats, sanāk asāks leņķis nekā ja būtu pa šauro jābrauc. Pirmais normālais līkums K3-3 – iegāju ar pilnu, neliela ‘kompresija’ un pārāk optimistisks pieraksts rezultējās ar izslīdēšanu atrabotkā ar trešo robu un nelielu izbīli stūrmanim. Viss ok, bet rekur arī tas četrinieks atradās 🙂 Pēc dopa pierakstījām pareizi. Dopa startā esmu tā piepūtis vaigus un nobriedis spiest grīdā, ka likās vajag pārspiediena vārstu. Vienu nelaimīgo roteri tomēr aizķeram (skat titulbildi) un finišā liekas, ka jābrauc mājās, jo pilnīgi nekas nesanāk.
Otrais dops ir turpat pēc pusotra kilometra, rezultātus apskatīties neizdodās, jo nav interneta. Nobraucam SS2 – šis dops man patika labāk un vienā vietā, kur pierakstīju “uzmanīgi” un pierakstot apstājāmies un es vēl noteicu – te var nokrauties – tāds negatīvs slīpums tieši uz dzēšanos roterī un paliek nedaudz šaurāks, aiz tramplīna utt. Karoč ja nepareizi uznāc, tad labākajā gadījumā izzvani roteri. Nu sliktākajā esi kaut kur grāvī krūmos. Par laimi Dreipis paspēja pateikt visu penteri un galā “uzmanīgi” pēc kā es uzreiz atlaidu gāzi un sarakstījāmies normāli tajā vietā. Bet nu daudz netrūka līdz kaut kam. Pēc otrā dopa sajūta ir vēl švakāka – jo sajūta, ka vispār nebraucās. Par laimi apskatoties rezultātos, tā tomēr nav un esam pirmie gan dopā, gan arī kā izskatās 4WD kopvērtējumā, ieskaitot visu sodu par roteri SS1.
SS2 pat kā beigās izrādījās izdodas uzstādīt 5. laiku absolūti. Not bad.
SS3 – šeit roteri likās pa lielam nenoslēpti, izņemot pārīti. Kaut kāds safe mode iezagās un finišā pieķēru sevi pie domas, ka “bija ok” un tas nozīmē tikai vienu – pārāk maz spiesta gāze. Rezultātā esam dopā otrie, kopvērtējumā joprojām pirmie.
Servisa parks. Sarēķinam laikus un sākam skaitīt sekundes. Dūcim esam priekšā apmēram 5 sekundes (tobrīd par viņa SS2 roteri nezinājām) un ar vienu aci vērojam arī Ābelīti, jo SS3 viņš nobrauca tikai par vienu sekundi lēnāk (kā vēlāk izrādījās veltīgi – jo viņa laikam nāca klāt vairāki sodi par roteriem). Matemātiķu pulciņā tiek aprēķināts, ka pa diviem dopiem ar tām 5 sekundēm vajadzētu pietikt. Bet nu jāspiež ir, nevar neko taupīt.
Tā arī izejam uz SS4 starta. Spiežam grīdā, nevienu roteri, kā liekas nepaņemam un finišā saprotam, ka Dūcim esam pakāsuši 1 sekundi. Savam laikam pret SS1 atvinnējām 2 sekundes (bez rotera). Liekas – nu vēl 4 ir, ar to jau jāpietiek. SS5 – pēdējais dops – bija nopietni sarakts, bet nu mans nodoms bija spiest pa ļubomu lai tur vai kas. Būs būs, nebūs nebūs. Spiežam, roteri visi palika vietās un finišā, lai arī likās, ka nobraucām ātrāk, rezultātā sev atvinnējām tikai kādas 0.3 sekundes pret SS2 laiku, taču pats svarīgākais – Dūcim vinnējām nepilnu sekundi, ko uzzinām uzreiz no finiša kontroles tiesnešiem. Urā! Ja nav neviena rotera – domājam, ka nav, tad jābūt pirmajiem.
Vēl tikai tāds sīkums, ka jātiek līdz finišam ap 20 km pa granti. Aizbraucam bez starpgadījumiem. Beigās vēl Dūcim sods par SS2 roteri un mēs uzvaram par nepilnām 15 sekundēm. Uzdevums izpildīts un jāsaka, ka līdz šim lielākā un sīvākā cīņa, kas minirallijā man ir bijusi. Komandu ieskaitē atkal otrie. Tiekamies Ropažos!
Dugotais Audi vēljoprojām top. Un jau ziemas izskaņā sapratām, ka cītīgi taps vēl arī visu 2022 gadu. Diemžēl, lai arī kā cerējām iziet uz starta Cēsu rallijā ar Aldi jau šogad augustā, ar šo auto kā pilntiesīgi dalībnieki mēs to izdarīt nevarēsim. (Bet gan jau mūs trasē vēl redzēsiet arī šogad)
Kādā vakarā pēc pēdējām vidzemes ziemas kausa sacensībām mums kopā ar manu rezerves stūrmani Kristapu Dreimani, radās spārnota ideja, ka vajag braukt šogad miniralliju. Sacīts, darīts. Pēc nedēļas tika iegādāts auto no Racing Animal komandas, ar kuru mēs ar Kristapu Dzīvīti braucām 2021. gadā minirallijā šajā pašā 4WD ieskaitē ar atmosfēriskajiem dzinējiem līdz 2.8L.
Tā nu mūsu komandā šogad ir jauna ekipāža priekš minirallija, kas neietekmē dugotā Audi projektu, tomēr ļaus man atsvaidzināt braukšanas iemaņas, lai iekāpjot jaunajā turbo audi pēc tad jau 4 gadu pauzes, vispār būtu kaut kāda saprašana, kurš pedālis jāspiež.
Ar jauno auto vienīgā problēma bija, ka viņš ir pelēks 😀 Par laimi mums bija palikusi pāri sarkanā krāsa un mēs viņu nokrāsojām smuku sarkanu.
Atbraucām uz Gulbeni, pierakstām dopus un esam gatavi spiest. Šoreiz pirms roteriem ir 100 m un 50 m atzīmes, lai saprastu, gan kurā pusē ir roteris, gan arī cik tālu viņš ir. Tas noteikti palīdzēja, lai gan domāju, ka palīdzēja arī citiem.
Pēc pirmā dopa bija skaidrs, ka visnopietnākā cīņa būs ar Dūci, kuram pirmajā dopā zaudējām nepilnas 2 sekundes. Sajūta ir ka, īsti nebraucās – kaut kā liekas pa lēnu un liekas, ka Dūci varam mēģināt ķert.
SS2 – jau diezgan startā uzbraucam vienam roterim un pēc skaļa bļaģ, saprotu, ka nu jau noķert būs krietni grūtāk. Finišā – atkal 2 sekundes zaudējam (Plus roteris, tad kopā 12). Bet dops patika krietni labāk un jau braucās smukāk. Netālu no finiša tramplīnā uzbraucam uz akmens ar abiem labās puses riteņiem, bet par laimi veiksmīgi. Komandas biedrs Ingus šajā pašā vietā abus labās puses riteņus arī pārsita un pēc SS2 izstājās, jo zapaska ta viena!
SS3 – atkal braucam kā varam, L6 atpakaļejošajā drusku aizslīdu taisni nevajadzīgi un atkal zaudējam nepilnas 2 sekundes.
Tagad servisa parks – kopā jau zaudējam pēc maniem aprēķiniem 5.6 sekundes + 10 sekundes par roteri – 15.6 sekundes. Trešā vieta jau rotera dēļ arī pietuvojusies.
Tāpēc SS4 nolemju kārtīgi saņemties un spiest vairāk. Pašam arī likās labi un finišā rezultāts pret SS1 uzlabots par 3.5 sekundēm un Dūcim esam šajā dopā nedaudz priekšā – pusotru sekundi.
SS5 arī domāju spiest, tomēr rezultāts tikai pa pussekundi labāks nekā pirmajā braucienā un joprojām esam otrie. Šobrīd kopvērtējumā jau atpaliekam par tām pašām 15 sekundēm, taču trešā vieta ir krietni jau tālāk – 27 sekundes (pēc maniem aprēķiniem) un nolemjam pēdējo dopu, kas bija visvairāk izrakts nobraukt prātīgāk un “līdz galam”. Rezultāts arī to parāda, ka Dūcim šajā dopā zaudējām tik, cik visos pārējos dopos kopā.
Galu galā veiksmīgs rezultāts un otrā vieta priekš debijas ar jauno auto nav slikta. Beigās tomēr mums vēl pieskaitīja 2 roterus (kopā 3), par kuriem tā arī nesapratu, kur viņi uzradās, bet nu tāds ir rallijs. Vietu tas mums nemainīja, tikai liks nākošreiz braukt uzmanīgāk.
Tiekamies jau vecpiebalgā. Video apskats šeit un rezultāti pieejami šeit:
