Beidzot, beidzot, beidzot! Mašīnas dzinējs pēc Kurzemes 2015 nedienām ir sagatavots un gatavs ugunskristībām pa īsto pasaules rallijkrosa trasi. Laiciņš bija slapjš, auksts un pat sniegains, taču priekš izmēģinājuma sacensībām ļoti piemērots. Iepazīstoties bišku pa daudz uzlecām tramplīnā un sapratām, ka ar mūsu “amortizāciju” tā darīt nevajag. Tad nu vienmēr tramplīnos piebremzējām un pārējā trasē devām virsū. Pie šādas jaudas (216 zirgi) jau vajag kaut kādu bloķi – asajos līkumos slīd priekšējais iekšējais ritenis un jēga maza. Rezultāts var būt nebija tas labākais – 23. vieta no 38 dalībniekiem 4WD Open grupā un 28. vieta no 54 dalībniekiem starp visām pilnpiedziņām. (4WD kopvērtējums). Savukārt 68. vieta no 125 absolūti, bet neko nesalauzām un priekš pirmās gonkas ok. Tiekamies Talsos!
Vienu reizi gadā ir jāizbrauc. Kaut vai lai notraustu rūsu no mašīnas un kauliem. Tā kā šogad Rallijs Latvija Cēsu galā nenotiks, nolēmām pamēģināt kaut ko jaunu – Ralliju vēju pilsētā. Mašīnai nekādus uzlabojumus neveicām, tikai sakopām pāris lietas, kas līda ārā un prasīja uzmanību. Iepazinos ar jauno meistaru Kristapu, ar kura palīdzību arī viss nepieciešamais tika veikts. Motora uzlabojumi šoreiz gaidīs nākamo reizi.
Rallijsprints Kurzeme solījās būt aizraujošs jau iepazīstoties ar maršruta karti. Kā jau Liepājai pienākās – viss ekšons notiek piektdien un sestdien. Rallijsprinta daļā paredzēti pirmie septiņi ātrumposmi – pirmie četri (divreiz pa divi) piektdienas vakarā – sākot no plkst. 16:00 un nākamie trīs – sestdien no rīta. Sākot ar SS8 – jau brauc tikai Rallijs. Servisa parki nav paredzēti – pirmajā dienā pirms starta tikai piecpadsmit minūtes velnsviņuzina kam, pa vidu starp piektdienas apļiem – neliels refuels un gaismu uzstādīšanas zona (light fitting). Slēgtā parka pa nakti nav un otrajā dienā arī servisa nav – tikai refuels. Būtībā, ja kaut ko salaužam vai sačakarējam, tad vienīgā iespēja ir taisīt pa nakti. Līdz ar to mehāniķis nemaz mums šoreiz līdzi nav. Ar Andi sarunājām, ka viņs ir starta gatavībā, ja būs vajadzība pa nakti. Tātad par pirmo dienu – divi dopi, kuri atkārtojās pa tumsu. Izvilkām ārā vecās lampas, kuras izmantojām 2004. gada nakts ziemas gonkā Tartu Sugis Otepes apkārtnē – nedaudz uzprišinājām un izmēģinājām – mūsu ātrumam gaismai vajadzetu pietikt. Salona lampa gan nebija diez ko laba un arī nav saglabājusies, tāpēc, pateicoties saviem atbalstītājiem Kristapam Dreimanim un Mārim Priekulim – tikām pie jaunas LED gaismas salonā. Vienu vakaru pielikām un izmēģinājām – kruta! Gaismas pat vairāk kā vajag.
Iepriekšējo trīs ralliju laikā nobortējām 2 riepas (vienu Talsos 2013 un otru Latvijā 2014) – abas kamēr salīdzinoši aukstas vienā no pirmajiem asajiem līkumiem. Secinājums – vai nu riepas ir švakas, vai diski švaki vai kaut kas nav ar spiedieniem. Papļāpājām ar pāris gudrākiem džekiem un ieteikums viens – likt kameras, vismaz kamēr sapratīsim kas pa lietu. Sacīts darīts. Visām gruntenēm tiek iegādātas kameras un arī rezerves riepām saliktas. Pie reizes arī pārmontējam uz otru pusi, lai nodilusī kante ir iekšpusē. Brauksim ar tām pašām riepām, ko nopirkām uz Talsi 2013.
Tad man tīri nevilšus ienāca prātā salīdzināt manometra rādījumus ar Statoil riepu pumpi – secinājums bija diezgan graujošs – mans, atvainojos, sūda manomentrs rāda pa 0,2-0,3 atmosfērām mazāk. Tātad, ja mēģināju iepūst 2,0, tad man īstenībā iekšā bija labi ja 1,7 atm. Skaidrs, ka ausktai riepai pirmajā špūre viņa ir nost. Bija tādas dusmas. Pārbaudīju vēl pāris benzīntankos un riepu servisos – aina līdzīga. Vērsos autoservisa aprīkojuma veikalā uz Dignājas ielas – Animo. Tur esot labi manometri. 15 minūšu testēšanas un sarunu rezultātā, tika iegādāts digitālais manometrs, kas atstāja uz mani vislielāko pārliecību. Digitāls ar diviem cipariem aiz komata (tiesa gan simtdaļu vietā ir tikai pieci vai nulle) un pietiekoši labu atkārtojamību. 25 eiro lai ietaupītu kaut vai vienu saplēstu riepu, nemaz nerunājot par garastāvokli un rezultātu nemaz nav dārgi. Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu – jāsaka, ka tas bija pareizais lēmums un mūsu nedaudz piesardzīgais zelta numuriņš 2.15 atm, bija tieši laikā. Mazāk šoreiz bija bail laist. Varbūt nākamreiz. Sajūta, ka slīd bija tikai pirmā dopa beigu daļā, jo finišā jau bija 2,45. Pēc tam ap 2,10 – 2,15 arī grozījās un bija ok.
Pirms rallija arī patrenējāmies stenogrammas rakstīšanā – gada sākumā parakstījām, bet nu jau viss ir aizmirsies. Izmetām ārā ‘ātrs’ un ‘lēns’ – ‘ātru’ pēc Staņislava Grjazina ieteikuma, ka tajos līkumos ir visvieglāk nokrašot (pēc paša pieredzes) – tīri psiholoģiski un ‘lēnu’ tāpēc, ka nav vairs ‘ātra’. Sākumā iztikām bez un pārbaudot piesaistīju jaunu elementu ‘Plus’. Pāris gadus par Plus domāju, jo likās, ka man juks – ko tas īsti nozīmē – ātrāku līkumu vai lēnāku. Ideju nospēru no brāļiem Neikšāniem, kuri izmanto Plus, Plus Plus, Mīnus un Mīnus Mīnus atzīmējot līkumu ātrumu. Taču viņiem vienīgajiem, ko Latvijā zinu, stenogrammā līkumi ir otrādi – Seši ir gandrīz taisns un viens – visasākais, tāpēc izmantojot kombināciju ‘Pieci Plus’ ne brīdi nerodas šaubas, ka tas ir ātrāks par vienkāršu ‘pieci’, bet lēnāks par ‘seši’ jo plus norāda gan uz cipara esamību starp pieci un seši, gan arī naturāli plus nozīmē ‘vairāk’, ‘ātrāk’ utt. Manā gadījumā es izmantoju tikai vienu no visiem – ‘plus’ un tas nozīmē lēnāku līkumu nekā pamatlīkums, respektīvi, līkums ‘divi plus’ ir starp ‘divi’ un ‘trīs’. Nejūk. Un ir baigi labi – pats esmu par to pārsteigts.
Kārtojot māju, tika uzieti pāris veci žurnāli Auto no 1998 un 1999 gada, tāpēc arī patrinām dažus Rallija Latvija 1998 dopus un citu dienu arī Rallija Zemgale 1999 dopus. Dažu posmu precīzu konfigurāciju gan bija grūti atrast, taču tas nemazināja prieku ieskatīties vēsturē un pie reizes patrenēties stenogrammas rakstīšanā. Kopā norakstījām kādus 80 kilometrus, un lai arī stingri par maz – toties jutāmies puslīdz gatavi sākt rakstīt sacensību trasi.
Ceturtdien no paša rīta uzkrāmējam mašīnu uz treilera un izbraucam no Rīgas. Nācās pāris riezes piestāt, jo kvatra bija nedaudz padaudz uz aizmuguri un stipri šūpoja velkoni – Alda golfu. Vēl tie remonti uz Liepājas šosejas, kuru dēļ nācās braukt bez maz caur Tukumu un vienreiz pie pašas Liepājas iesprūdām uz minūtēm piecpadsmit. Administratīvo pārbaudi nedaudz nokavējām, taču piesolot nākamreiz tā vairs nedarīt, tikām cauri ar rājienu nevis 30 eiro caurumu kabatā. Saņemam dokumentus, paņemam GPS sekošanas ierīci un aiziet. Piekto dopu var rakstīt tikai līdz plkst 16:00, ko arī pierakstām un pārbaudām precīzi laikā. Šajā brīdī saprotam, ka tehniskajai komisijai esam pierakstījušies šovakar, bet tā kā šovakar ir testa posms, tad tehniskā komisija ir Kalvenē! Jobt! Mums nav neviena palīga šoreiz līdz, kas to varētu izdarīt, tāpēc mēs zaudētu vismaz 1,5-2 h lai aizbrauktu uz Liepāju pēc mašīnas, tad to aizvestu uz teh komisiju un atpakaļ un tiktu vēl atpakaļ uz dopiem. Zvanām uz rallija centru un izdevās sarunāt uz peiktdienas rītu – kad jau teh komisija ir Liepājā. Secinājums – jālasa nolikums uzmanīgāk! Tad tagad mērķis ir pierakstīt un pārbaudīt arī sesto un septīto dopu un tad varam doties mierīgi atpakaļ uz Liepāju. Tā arī izdodas. Sestā dopa tramplīns ir milzīgs, bet secinājums ir – lēkt var, ne pārāk traki, bet var un ja viss būs labi līdz tam, tad arī lēksim.
Vakarā vēl uzēdam un gulēt. Nolemjam uz tehnisko iet nevis kā pierakstījāmies piektdien divos, bet gan no paša rīta, jo apskatoties internetā – no rīta ir ļoti brīvs. Jau pirms septiņiem esam augšā un laižam uz tehnisko komisiju. Viss kārtībā – tikai divi aizrādījumi – vienai no pilota siksnām ir izkritusi/pazudusi šplinte, kas neļauj siksnai atāķēties – tas jānovērš un otrs aizrādījums – jānomaina sporta tehniskā pase uz jaunā parauga, ko uz nākamo gonku toč jāizdara. Vēl viens no komisāriem izspļāva tādu leģendāru tekstu kā ‘Šis auto ir sagatavots labāk nekā poļu evolūcija’. Protams, viņi domāja drošības noteikumu atbilstības ziņā, bet sajūtas tāpat labas, ka kāds to novērtē. Priecīgi par izieto tehnisko komisiju – noliekam mašīnu servisa parkā un dodamies rakstīt šodienas divus dopus. Visu nakti bija lijis, joprojām līst un lietu sola līdz pat plkst. 13:00. Tas ir ļoti labi – nebūs puteklis un ceļam vajadzētu būt stingrākam un ar labāku saķeri.
Pierakstam šodienas vakara divus dopus – jāsaka ļoti forši – ātri ar vienu metošu tramplīnu (SS1/3), kas vēl nedaudz organizatoru uzprišināts, lai plivinātu vairāk un slavenajiem Simaškas līkumiem (SS2/4). Par tramplīnu gan mums ir citas domas nekā par SS6 – sajūta, ka baigi laužams un bez nosēdiena. Stenogrammā pierakstām ‘nelēkt’ un tad redzēs, kā jutīsimies. Tā kā tas ir pats pirmais gonkas dops – nebūt negribās visu jau atstāt stulbā tramplīnā pašā pirmajā dopā.
Kad dopi pierakstīti, dodamies atpakaļ uz servisa parku, pabeidzam pēdējās sagatavošās darbus un dodamies uz pirmsstarta zonu. Ralliju atklāja Valsts Prezidents Raimonds Vējonis ar Liepājas Mēru Uldi Sesku. Lai gan daudzi saka, ka tāds gadījums, ka ralliju atklāj Prezidents vēl nav bijis, Valdis Zatlers kaut kādās dažus gadus vecās Kurzemes rallija bildēs ir atrodams gan. Nezinu, vai viņš vienkārši viesojās, vai atklāja pasākumu – kas to lai vairs zina, un nav arī būtiski. Uz starta estakādes kā vienīgie uzvizinām divas no sešdesmito gadu stilā saģērbtajām ‘Rallija Kurzeme 50’ meitenēm, kuras pašas bija stāvā sajūsmā par šādu iespēju. Nezinu, par ko mums tas gods tika, bet skatītājiem arī patika.
Pirms pirmā dopa starta ir satraukums – kā jau parasti – sen jau nav braukts. Pirmo dopu izbraucam taustoties un ļoti bieži īsti nevarēju nokoncentrēties – it kā kaut kādā ritmā biju, bet bieži vien pārprasīju stenogrammu un kaut kā līdz galam nenoticēju visam. Dopu nobraucam bez starpgadījumiem un pat tramplīnā nedaudz uzlecām – ar secinājumu, ka nākamreiz var lēkt vēl drošāk 🙂 Otro dopu braucam apmēram līdzīgi, lai gan stenogramma tā nejuka. Prieks par to, ka motors nekarsa un galīgi uzvedās normāli. Okei uz dopa beigām jau vairāk saguris – bet tas jau normāli – nav tak WRC.
Tad nāca Light fitting zone, kur mums neko gan nevajadzēja fittot – jo mums jau gaismas bija uzliktas. Vēl pat pastāv cerība, ka nevajadzēs viņas nemaz izmantot, jo var būt būs pietiekoši gaišs. Kamēr grozamies un nav ko darīt, izdomāju iečekot rezultātus – ak vai. Sapratu, ka jābrauc ātrāk un ka var drošāk dot virsū. Pēc nosacītās mini servisa zonas tā arī darām. Stenogramma ir pārbaudīta un lai arī dažās vietās prasās rakstīt savādāk – pat nezinu vēl īsti kā, tomēr pa lielam ir baigi ok un nomaiņa uz ‘vienkārši līkums’ un ‘līkums Plus’ dod daudz priekš pārliecības. Otrajā aplī, kas ir tie paši divi dopi vēlreiz arī normālāk uzspiežam. Tramplīnā jau palecāmies labāk un arī pārējais bija forši. Ieraudzījām milzīgu akmeni uz ceļa – galvas lielumā – labi, ka netrāpījām un ka redzēju. Skatoties on-board video gan kaut kas nobūkšķ tieši ap to vietu, bet man vienalga liekas, ka netrāpījām – nebūtu pārdzīvojuši.
Ceturtajā dopā arī forši pabraucam un simaškas līkumi sanāca ok – tā brīvi un nepiespiesti. Ceturtā dopa startā tā nedaudz dīvaini uzvedās akumulators, kad startējām mašīnu – sajūta, ka grieza tā švakāk. Drošības pēc vēl neslēdzu dopā gaismas, lai netraumētu jau tā švako lādēšanas sistēmu. Līdz finišam tikām bez problēmām. Finiša gan noraustījās tahometrs – kas ir viena no pazīmēm, ka nelādē aķi. Pieņemam lēmumu – maukt bez apstājas uz finišu cik tik ātri (noteikumu robežās, protams) var. Ja ātri brauksim – nebūs jāslēdz ventilators. Gaismas slēdzam ārā, visu pārējo arī. Problēma ir ar to, ka dačiki jau sāk melot – benzīna un temperatūras, līdz ar to nezinu īsti, vai motors karst vai nē. Nu vismaz sākumā nevajadzētu karst – tas ir skaidrs. Bet iebraucot Liepājā, pie diviem sarkanajiem dabūjām stāties. Pie viena ieslēdzot ventilatoru, motors knapi pļarkšķēdams kustējās – nav pat dzirkstelei vairs jaudas. Pa tumsu arī tā ieripinām ar inerci servisa parkā (bez gaismām), pabraucam garām ‘dušai’ un uzreiz pie LK. Par laimi vienīgā Laika Kontrole pa visu ralliju, kur ir pieļaujama apsteidze ir tieši šī. Jāpiemin, ka pie Grobiņas brauca pretī menti – bet labi, ka tikai uzmidžināja, lai ieslēdz gaismas, nevis apturēja. Ja apturētu – dabūtu stumt točna un vispār nezinu vai piestartētu.
Mehu nav līdzi. Paši lāgā neesam gulējuši un galva vairs diez ko nestrādā. Viens ir skaidrs – man tā ir bijis arī iepriekš, ka siksna nav nokritusi, lādēšanas lampiņa nedeg (vai deg ļoti vārgi) un aķis lādējās ārā. Domāju – ja uzlādēsim aķi pilnu, rītdienas trīs dopus, kas ir mazāk nekā šodien, vajadzētu izturēt. Ar Jāņa Ročāna palīdzību dabūjam akumulatora lādētāju (Paldies!!) un visu nakti lādējam. Slēgtā parka pa nakti nav.
Nākamajā rītā uzliekam aķi un braucam uz servisa parku. Nomazgājam vakardienas dubļus un esam gatavi startam. Riepu spiediens ir ok. Saņemam kontrolkarti un braucam uz SS5. Pašā startā – sagāzējam, nodziest sarkanās gaismiņas un paukš – motors noslāpst. Man pirmā doma – jāatbrīvo pirmsstarta zona, lai nākamais var startēt, taču motors nav kustināms. Starteris gan griež un kaut kādi pukšķi nāk, taču nekā. Par laimi ‘kaut kas’ (kā no trillera ‘ezītis miglā’) mūs izstūma. ‘Kaut kas’ tāpēc, ka galvu jau pagriezt nevar un apskatīties – esam piesprādzēti hansos. Izmisīgie centieni motoru piestartēt arī pēc tam nevainagojās ar panākumiem arī pēc pāris minūtēm, kad motors varētu būt atpūties. Ar nožēlu atdodam zaļajai mašīnai kontrolkarti un mums rallijs ir beidzies. Žēl, bet nu tāds ir tehniskais sports. Rallijsprinta kopvērtējums.
Jānis arī mūs aizvelk atpakaļ uz Liepāju un tas arī viss. Brauksim uz Rīgu un domāsim, kas pa vainu. Šis bija tiešām skaists un ātrs rallijs. Atkal jāsaka vecais labais teiciens, ka šitik ātri mēs vēl nebijām braukuši. Sākumā domāju, ka man varbūt tikai tā izlikās, taču paskatoties uz vidējajiem ātrumiem aina ir tieši šada: Mūsu ekipāžas maksimālais vidējais ātrums kādā no dopiem pēdējos rallijos, kuros esam startējuši:
Talsi 2013: 94 km/h (SS7)
RLV 2013: 94 km/h (SS7)
RLV 2014: 98 km/h (SS12)
Kurzeme 2015: 105 km/h (SS3)
Paldies atbalstītājiem Wateriga, ITS Europe, Motors & Sports, Almas Omei, Kristapam Dreimanim, Mārim Priekulim, Jānim Ročānam, kā arī Mārim un Arnim Baložiem.
Šogad Rallija Latvija ietvaros esošā rallijsprinta daļa bija paredzēta tieši pa Cēsu galu. Respektīvi pirmā diena, kurā startē tikai rallijs, ieplānota pa visai interesantu maršrutu – veseli desmit ātrumposmi, no kuriem 3 ir uz grunts seguma Tukuma apkārtnē un 7 ātrumposmi pa asfaltu – Ķemeri, divreiz Dzintari un četrreiz Biķernieki abos virzienos un vienreiz pa tumsu. Rallija Latvija nosaukums šoreiz tiešām atbilst būtībai – ātrumposmi Tukuma, Jūrmalas, Rīgas un Cēsu apkārtnē.
Labi pietiks nu par to ralliju. Lai gan pēdējās divas sacensības, kurās startējām bija Latvijas Rallija Čempionāta posmi (Talsi 2013 un RLV 2013), mēs taču tomēr esam piederīgi rallijsprintam ar savu neturbo pilnpiedziņas aparātu. Pagājušajā gadā braucām pilnu distanci, jo Cēsis bija ieliktas rallija daļā – nu un Cēsis taču nevar nebraukt. Starp citu, nezinu nevienu citu valsti, kurā būtu šāda iespēja sacensties ar līdzīgiem – nu vismaz uz papīra 🙂 pilnpiedziņas neturbo agregātiem, kas manuprāt ir lieliski.
Mums, kas, dažādu iemeslu dēļ, ietilpst kategorijā, iekāp un brauc jeb “arrive and drive”, lielākā problēma pagājušajā gadā bija stenogrammas nenoteiktība. Viens divnieks tāds viens šitāds. Ar trijniekiem arī bija šaize. Sāka gribēties rakstīt kaut ko pa vidu starp trijnieku un divnieku un starp divnieku un vieninieku. Sabraucu tādā putrā pats ar sevi, un tiklīdz galvā nav viss skaidrs, tā uzreiz biš sanāk atlaist. Bišk šur, bišk tur un viss čau. Vai arī otrādi, ka kāds līkums ir pārāk optimisks. Šogad nolēmām patrenēties tieši stenogrammas rakstīšanā – nu kaut vai pusdienu kaut kur parakstīt. Ceturtdienā pirms rallija, aizšāvām uz Talsiem un parakstījām tur šī gada dopus, kuros nebijām braukuši ar jauno pierakstu. Visus vecos trijniekus pārvērtu par četriniekiem. Nulles palika tādas pašas. Rezultātā vieninieki, un itsevišķi, divnieki un trijnieki ieguva pavisam jaunu un skaidru vietu. Daudzas lietas arī izmetu ārā un aizstāju ar vienkārši metriem, piemēram, 150 – kas nozīmē “žmi!!!”.
Mašīnai neko īsti nedarījām – tikai Alda krēsls tika ielikts beidzot pareizi, kā jau sen vajadzēja. Tas liek justies labāk. Vēl šādus tādus sīkumus, bet neko ievērības cienīgu. Piektdien no rīta izņemam doķus un aidā uz Cēsīm. Pēc termostata izravēšanas normāli varēja nosalt pa ceļam braucot ar atļauto ātrumu. Laiciņš ārā tāds vēss – nu kādi 4 grādi un saulains.
7dien gan solīja lietu. Pierakstām Kārļu dopu, kas ir identisks pagājušajam gadam – klasisks un skaists. Vienīgā atšķirība ir, ka rakstījām stenogrammu pa jaunu un savādāku nekā pagājušajā gadā. Šaurā daļa aiz Kārļu centra ir riktīgi izgreiderēta plata. Domājam, kā viņa izturēs, ja līs. Galu galā nebija tik traki. Pilsētas dops vienkārši konfekte – sākot Cēsīs pa Peldu ielu no Gaujas tilta pa grunteni gar attīrīšanas iekārtām un Pipariņu mežam. Tad pa apvedceļu līdz Latvijas Naftas benzīntankam. Varētu pat teikt, ka pilsētas dops bija perfekts.
Nākamajā dienā griežam uz pārējiem diviem dopiem kas ir Skujenes pusē. Skaisti. Sākuma daļa ātra (abi nedaudz pārklājās), bet tomēr ir ko strādāt un pilna ar trijniekiem. Izskatās, ka špūre nebūs. Tad samērā veselīgs tramplīns un viens dops pa labi otrs pa kreisi uz jau mazāku un šaurāku ceļu, lai arī ne pārāk lēnāku.
Vēl viens jaunums ar šo ralliju bija tas, ka rallistu gaitām (arī iepazīšanās laikā) varēja sekot līdzi jebkurš līdzjutējs internetā. Man jau patika – ļoti hai-tek. Sestdienas pēcpusdienu un vakaru mierīgā garā sagatavojamies rītdienai Cedrus Tropos Rallija centrā.
Svētdien 8 no rīta jau esam CSDD uz tehnisko – viss beidzot bez neviena aizrādījuma, par ko liels prieks. Tad dodamies uz servisa parku ieņemt vietu – šoreiz gan jāsaka normāls haoss tur valdīja. Ierādāmais džeks pats neizskatījās, ka saprot ko dara un mēs kādas 3 reizes dabūjām pārbraukt. Un nebijām tādi vienīgie. Laikam pie skaidrības pārāk bijām pieraduši pagājušajā gadā gan Cēsu, gan Tukuma servisa parkā. Sāk līt. Sapumpējam riepas un pārbaudam spiedienus, un aiziet uz starta estakādi pie Cēsu jaunās pils – turpat kur pagājušogad. Pirmais dops ir Kārļi. Nedaudz smidzina – bet nobraucam labi. Izrakts mazāk, kā biju gaidījis un ir kaifs braukt. Putekļu arī nav – super. Kaut kāda vibrācija parādās kreisajā priekšējā pusē un nevaru saprast, kas ir noticis. Vēlāk (par laimi jau pēc dopa) izrādījās, ka rats ir vienkārši atskrūvējies – ar pirkstiem visas skrūves varēja pievilkt.
Starta sarakstā pirms mums bija ielikti divi mūsu klases braucēji, kuri, acīmredzot, bija uzrakstījuši iesniegumus, lai viņus paceļ augstāk, baidīdamies, ka viņi noķers priekšā braucošo žigulīti. Es par šādu faktu vispār nesatraucos, jo noķert kādu subāru (kā man likās) man nebija plānots. Pirms starta gan izrādījās, ka mēs esam ielikti tieši aiz Vanagu ekipāžas. Viņi paši mums to pateica servisa parkā un teica, ka nav saprašanas kādēļ tā – ļoti korekti – es pat nebiju pamanījis. Es gan teicu, ka nevienu nekad neesmu noķēris un lai pa lieku nesatraucās. Tomēr Kārļos saķērām gan. Nekas, neko daudz tur nezaudējām, viņi mūs ātri pamanīja un palaida garām.
Temperatūra it kā nekāpa, tomēr kaut kā motors uzvedās dīvaini. Otrais dops – joprojām nedaudz līst. Sākumā domāju motoru pasaudzēt, tomēr vēlāk jau aizgāja normāli. Tramplīnā uzlecām un pie mīkstā nosēdiena sapratu, ka nākamreiz var lekt pat vēl drošāk. Atkal noķērām un apdzinām žigulīti, bet pēc tam pa to šauro kaukā izgāju no ritma un visu laiku juka stenogramma. Tikai uz beigām atkopos. Finišā vēl skaisti pa dubļiem uzrāvām plakaniski 🙂 Tagad skaistais pilsētas dops. Atpakaļceļā benzīna datčiks rāda galīgi ne to ko gribētos. Domāju, ka gandrīz ar pilnu bāku 70 litriem (Rīgā ielējām pilnu) 70 dopkilometrus jau nu nobrauksim, bet neizskatījās, ka tā varētu būt. Pēc diviem dopiem bija skaidrs, ka vēl vienu šādu apli toč neizturēsim. Bļa. A kannas ta nav līdzi. Zvans Andim un viņš visu nokārtoja un 40 litrus dabūja. Pirmo reizi izmantojām refuel zonu 🙂 izrādās, ka benzīnu tomēr vajag, lai mašīna uz priekšu tiktu 😀
Okai – pirms refuela un servisa vēl ir Cēsu dops. Daži divnieki bija pa asu un sākuma daļa arī ļoti slidena. Pēc pagrieziena uz attīrīšanas iekārtām, gandrīz izspēlēju Hirvonena joku, kad viņš nokrāvās Somijas rallijā pirms dažiem gadiem savā mīļākajā līkumā. Es tā gaidīju šo līkumu, ka gandrīz iemeistarojos kokos (6:50 un 9:20 video). Pēc tam gan sapratu – lai nu kur, bet Cēsīs mēs nekādus pigorus nesastrādāsim. Divas reizes aizrijās motors – taču tas, manuprāt, ir pārliešanas rezultāts. Gan jau degvielas spiediens ir akal uzkāpis debesīs, ka pie maziem apgriezieniem rijās ciet, bet pie augstiem griežās normāli. Tas arī izskaidrotu patēriņu.
Pēc servisa padzirdam mašīnu ar benzīnu un aiziet uz Cēsīm vēlreiz. Diemžēl bija beigusies on-boardam baterija un mūsu pašu neizdarības dēļ atkal ir iefilmēta tikai puse no rallija. Nākamreiz būs viss – točna. Cēsis – bez ekscesiem un aiziet uz Kārļiem otro reizi. Nu jau ir līt sācis krietnāk.
Kārļu dopa pirmajā līkumā (asajā nobraucot no asfalta) špūrē nomaucās priekšējā labā riepa – identiski kā Talsos. Tāds zajebs iekšā – vēl 15 km jābrauc un nolemjam mainīt. Izkāpjam ārā – saspaidam zaļo GPS pogu, ka viss ok. Pēc 60 sekundēm zvana mobilais – bļa es tak neko nevaru pateikt man pods galvā nu vispār nav laika. Skrienu pie viena no trases darbiniekiem un saku viņam “saki – mainam riepu, viss kārtībā!”, ko viņš arī izdara, lai gan apjukums viņa sejā bija manāms :). Man par pārsteigumu jau kamēr mainam riepu ir piebraukusi “zaļā” mašīna un arī ātrie ar migalkām!! Bet neviens neko nesaka un ārā nelec. Es jau domāju – nu jobt! Mēs tak paziņojām, ka viss ok, ņeužeļi ātros jau izsaukuši un dopu atcēluši. Bet neko viss mierīgi. Nomainām riepu, piesprādzējamies, nočortojamies un braucam. Cik pazaudējām nezinu – rēķinu kādas minūtes piecas ar pusi. Švaki. Uz nākamo gadu ar bračku trenēsimies riepu mainīt. Atlikušo dopu nobraucam bez starpgadījumiem un brīvi. Ar špūrēm gan krietni uzmanīgāk, jo zapaska ta tikai viena un vēl viens dops jābrauc. Plus vēl jātiek pēc tam līdz Cēsīm. Ar mīksto jau sūdīgi.
Pēdējo 16. (Rallijsprintā 6.) dopu nobraucam brīvi un nepiespiesti, tramplīnā uzlecām labi. Slīdēja vispār ļoti – visvairāk no visiem dopiem. Laiks arī bija šajā dopā vislabākais – 12. vieta absolūti no tajā brīdī vēl dzīvi esošajām 22 ekipāžām. Rallijsprinta kopvērtējums.
Sākumā gribējās lai ir aukstāks laiks un nelīst lietus, taču atklāti jāsaka, ka lai arī lietus dēļ slīdēja daudz vairāk, pieredze neatkārtojama un špūre mazāka, nekā sausā laikā. Mašīnai arī bija vieglāk, jo saķere nav tik laba plus aukstais laiks palīdzēja motoram nepārkarst. Lai arī mēs vēl neesam situācijā, lai konkurētu ar savas klases braucējiem, šoreiz jau bijām līderim par 0,6 sekundēm uz kilometru tuvāk nekā pagājušajā gadā.
Nākamais gads solās būt interesants. Plānojam braukt jau vairāk par vienu rallijsprintu, ļoti iespējams, ka pat vairāk par diviem. Laiks ($$$) rādīs. Viens gan ir skaidrs – būs iespēja pienācīgāk sagatavoties un nu jau krāt pieredzi nopietnāk.
Ja nu mūzikas autortiesību dēļ, augstāk esošais video īsti neiet, tad piedāvāju noskatīties to pašu tikai bez mūzikas.
Un tagad īsumā par to, kā mums gāja Rallijā Latvija 2013. Pēc Talsu problēmām ar motora karšanu, nolēmām meklēt, kas varētu būt par vainu. Andis saka, iespējams, metās liesais. Nomainām degvielas filtru, kas degvielas spiedienu padara konstantāku. Pārregulējam aizdedzi un spiedienu uzgriežam augšā. Profilaksei arī izraujam termostatu – lai nemaisās ar savām gudrībām. Cita starpā arī tiek nomainīts sajūgs uz jaunu un ar lielāku diametru un vēl daži sīkumi. Testējam pa šoseju – mašīna rijās ciet pie maziem apgriezieniem ieberot ručkā. Normāli atverās pēc 4,000 un tad gan dzied skaisti. Ja ieklausās var dzirdēt arī kā degviela bākā tiek vienkārši izstrēbta. Grūti spriest par patēriņu, taču 45 litri aizgāja hren-viņ-zin kur 🙂 Trešdienas vakarā pirms rallija vēl Andis piemeta klāt vakuumu, lai uz maziem apgriezieniem spiediens tomēr ir mazāks, un pašu spiedienu nogrieza čut mazāk, jo bija nezināmu iemeslu dēļ uzkāpis atkal pārāk augstu. Neko darīt, ka kompja nav, viss jādara manuāli. Liekas, ka ir ok un ar tādu arī brauksim.
4dien no rīta izņemam doķus un dodamies pierakstīt Tukuma galu + Jūrmalu. Uzreiz ir skaidrs, ka ātrumposmi būs ļoti interesanti. Vienīgi pārsteidz SS7 beigu gals pa mežu. Līdz šim spēcīgi lijušais lietus bija atstājis normālu offroadu, kuru ar 4motion un vakar uzliktām jaunām riepām izbraucam ok. Ja nebūtu viena vai otra, visādi vēl varētu gadīties. Organizatori gan vēlāk to arī apjauta un 7. dopu saīsināja, lai pa mežu nebūtu jādzenās – ļoti labi. Pašus pēdējos rakstām ķemerus un lai arī sāk mesties tumsa, paspējam visu izbraukt un vēl veselas 7 minūtes 🙂 paliek pāri. Vsjo. Savācam mantas un uz Cēsīm. Ap 12iem ierodamies Cēsīs Cedrus Tropos rallija centrā.
Sākotnēji paredzētais vakara dops Amatas pusē tomēr nenotiks, tā vietā būs Kārļi vēlreiz. žēl, bet neko darīt – gan jau ir tam pamatoti iemesli. No rīta mierīgi pierakstām un pārbaudām Kārļus, pēc tam pilsētu. Kārļi kā jau Kārļi – ļoti forši un mums kā iesācējiem patīk, ka kārļu centrā uz asfalta ir ielikts roteris. Lai gan Kārļi ir gandrīz kā mājas dops, tomēr sporta režīmā brauksim pirmo rezi.
Visu esam pierakstījuši, vēl šādas tādas lietas jāsadara un vakarā tehniskā komisija. Nomazgājam mašīnu aizbraucam samontēt riepas – visu bez steigas. Un tad sākās. Bez piecpadsmit piecos piektdienas vakarā izrādās, ka Aldis nevar ar galvā uzliktu ķiveri jaunajos krēslos nemaz iesēsties, nerunājot par piesprādzēšanos vai braukšanu. Man likās, ka krēslu dievi točna man ir lāstu uzlikuši (skat. Talsu Ralliju). Zvans ilggadējam atbalstītājam Ventim no VARC un braucam pie viņa skatīties, ko var darīt. Viņam galva ir uz pleciem un arī rokas aug no pareizās vietas. Pēc apmēram stundas Aldis priecīgs sēž krēslā un lai arī nav ideāli, iztikt var. Vakarā bez īpašiem aizrādījumiem izejam tehnisko komisiju un braucam atpūsties pirms rītdienas starta.
Pirmās dienas servisa parks ierīkots Cēsīs, vecajā tirgus laukumā – pašā centrā. Arī rallija centrs tepat netālu, estakāde pie pils un pilsētas dops tepat netālu – viss ļoti pārdomāts un kompakts. Starta estakāde, kur pasākuma vadītājs ir nedaudz apjucis par manu tekstu “brauksim pa visu naudu – līdz galam”, bet ar nelielu paskaidrojumu, ka samaksāts ir par visiem ātrumposmiem, tiekam cauri.
Kārļi. Uzstādam jauno kameru rakstīšanas režīmā un aiziet. Tikai pēc tam izrādījās, ka ierakstījušās ir tieši sešas sekundes. Kas pa lietu, tā arī nesapratām. Starts. Jau no pirmajiem metriem ir skaidrs, ka trase, salīdzinot ar Talsiem ir daudz labākā stāvoklī. Špūres ir, bet krietni mazākas, kas tikai vairo prieku braukt. Kaut kur nedaudz pēc pašu Kārļu centra uzsitam kreiso priekšējo riteni un kādu laiku liekas, ka ir mīkstais. Pēc tam atkal liekas, ka nav – karoč, nevar saprast. Uz ātrumposma beigām vēl nepielūdzami sāk karst motors (atkal!). Kaut kā līdz galam nomokām, finišā dūmi pār kapotu un likās – nu re – te tev bija pa visu naudu. Raujam vaļā kapotu – skatāmies, kas pa lietu. Ārštata mehāniķis Konča, kas tieši priekš mums nolikts finiša “stopā” atrod vainu – pečkas truba pārplīsusi un laiž garām tosolu. Bačoku tā arī neizdodas atvērt – pārāk liels spiediens – domājam, labi, līdz Cēsīm gan jau kaut kā tiksim. Pārbraucienā kreisais priekšējais ritenis izdveš dīvainas skaņas. Arī lēnu braucot temperatūra kāpj un kāpj, taču ripinot līdz servisam kaut kā tiekam.
Andis uzreiz kreiso ratu nost, un kamēr motors dziest, skatās, kas ir ar piekari. Verdikts – salocīts stabilzatora stienis, kas metās pret bremžu disku. Tas minimāli tiek atlocīts, tā lai neķerās. Tomēr vēl ir kreisajam priekšējam amortizatoram atskrūvējies gals – tas nozīmē, amītis vispār nestrādā (ja ir vērīgāka acs, tad to arī visos pirmās dienas video var redzēt). Andis saka – brauc kā ir, tikai rēķinies, ka amortizatora nav vispār – pa nakti jauksim ārā skatīsimies. Man der. Kad motors padzisis, tiek noņemta saplaisājusī truba un sataisīta. Auto padzirdīts ar aukstu kōlu (tosolu) un varam doties tālāk.
Pilsētas dopus abus nobraucam ļoti prātīgi – pa lietu un asfaltu ar gruntenēm nav nekad braukts – vienā roterī jau gandrīz neierakstījāmies. Lai arī pilsētas dops ļoti skaists pēc būtības, tomēr no rīta notikušais supersprints ir darījis savu – riktīga izdzīvošanas sacīkste grunts daļā. Tas ko greideris ir pa visu sastūmis ļoti ātri pārvēršas atpakaļ špūrē.
Kārļi otro reizi. Šoreiz jau zinām, ka amortizatora nav un tā arī braucam. Aldim vēl startā gadījās misēklis, ka kontrolkarte nokrita zemē, ko, protams, ar aizsprādzētām siksnām nevar aizsniegt. Kamēr atsprādzējās un iedeva tiesnesim – laiks rit. Viņš man saka – nebrauc es vēl neesmu piesprādzējies, bet arī startā nevar ilgāk par cik tur tām sekundēm tusēt – jāatbrīvo zona. Karoč diskābeli var dabūt vai nu braucot (nav siksnu), vai nebraucot. Es izlēmu tomēr braukt un kā būs tā būs. Pēc sekundēm piecām jau Aldis saka “ir” un varam braukt tālāk normāli. Tiesneši šoreiz bija vai nu žēlīgi, vai neredzēja. Jebkurā gadījumā paldies. Bīstamas situācijas jau neradījām 🙂 SS4 Kārļu video obboards pieejams arī atsevišķi (skat. zemāk). Lieki teikt, ka kreisais priekšējais rats lēkāja kā zaķis – ko var ļoti labi redzēt manā visai izteiksmīgajā žestā finišā!
Pēc pirmās dienas domājam plānu. Šobrīd esam Cēsīs, rīt starts jau no paša rīta ap 9 Tukumā, bet pa nakti vēl jānoņem amītis un mašīna jādabū Tukumā. Andim plāns kā māja – bracam kvatru virsū uz treilera (kas laimīgā kārtā tika iznomāts – un Aldim paldies par centību speciāli priekš šī rallija dažas dienas iepriekš nokārtot BE kategoriju un vēl savam turbō kvatrō golfam uzlikt āķi – viss čiki piki), piesienam un viņš to amīti noņems. Sacīts – darīts. Drusku gan viņš (nu amītis taču) pretī runāja, tomēr padevās.
Andis lec mašīnā un uz garāžu Līgatnē skrūvēt. Mēs vēl iestrēbjam saļanku un ceļā uz Jūrmalu. Kad esam Siguldā, Andis saka, ka amīts kārtībā. Joprojām nespēju noticēt, ka kamēr mēs ēdām zupu un braucām līdz Siguldai, Andis jau paspēja aizbraukt līdz Līgantei, izjaukt, sametināt un salikt amīti. VOOBŠE!! Sarunājam tikties Tukumā 6.20. Jūrmalā fiksi pagulējām kādas stundas 3 ar pusi un prom uz Tukumu. Servisa parkā Andis pieliek amīti un viss – mašīna kā jauna un pat laiks pāri palika.
Piektais dops. Pašā startā – karjers Kā jau likās iepriekš, sākuma daļā ļoti izrakts un bedrains, bet nekas – saudzīgi tiekam galā. Pēc tam ļoti interesants dops. Pie NR1 operatoriem godam atzīmējamies ar sagriešanos, bet citādi bez īpašiem starpgadījumiem. Temperatūras dačiks varēja vairāk iepriecināt, bet nu neko – kā ir tā ir.
Sesto dopa stratēģija bija tāda (18,77 km), ja tiksim šitam cauri, tad pārējais rallijs jau vairs problēmas nesagādās. Jau no starta īsti negāja stenogramma – sesto dopu pierakstījām kā pēdējo (pēc piektā, septītā un astotā), līdz ar to atšķirība starp piekto un sesto līkumu konfigurācijā bija diezgan liela. Pārsvarā visi līkumi bija uzrakstīti pa lēnu un faktiski viņus varēja izbraukt arī ātrāk. Dēļ tā, manuprāt, zaudējām laiku un arī pārliecību. Plus vēl sagriezāmies vienā asākā līkumā. Aiz šī asā līkuma sākās īsta izdzīvošana – uz kādu laiku – trase ļoti pabojāta. Motors atkal sāka nedaudz karst, taču vēlāk atlaida. Pēc tankodroma, sekoja gara taisne – nu kādu kilometru pa šoseju. Ļoti dīvaina sajūta braukt ar ķiverēm pa platu šoseju un spiest, cik tik tā kaste iet. Vai nu ratus bijām sasituši vai vienkārši smiltis sadzītas, bet kā sāka vibrēt visi kloķi pēc kārtas pie tā ātruma (video var redzēt) likās, ka mašīna sadalīsies pa reizinātājiem. Un arī bremzēt ar grunts riepām uz asfalta no 170 km/h man bija vēl nebijusi pieredze.
Tālāk servisa parks. Regrupingā mūs iepazīstina ar to, ka septītais dops ir saīsināts (jēeij!) un pa mežu nebūs jāmokās.
Tā kā šitik tālu esam nonākuši un nedaudz jau iesildījušies, tad septīto un astoto domāju biš brīvāk pabraukt. Septītajā viss izdodās no rokas un jaunajā pārceltajā finišā labi tālu aizbraucam pļavā. Par pārsteigumu gan tur jau kādas 10 špūres bija iedzītas točna. Neko par laimi nesalauzām un atpakaļ uz ceļa. Septītais tāds sprintiņš. Astotais dops jau ir maratons (23,25 km) un esam gatavi arī nedaudz atlaist, ja karsīs motors. Taču nekarsa. Ļoti labi gājām, tikai bija viens īpašs moments, kad, visticamāk, nepareizi pierakstīts kreisais trijnieks, tomēr tik ātri nebeidzās un vēl turpinājās un turpinājās (vismaz man tā tad likās) un jeļi jeļi ar labo sānu izbēgām no koka. Pārējais dops skaisti un bez problēmām – pašam patika.
Tieši pēdējie divi dopi (septītais un astotais) pašam patika vislabāk un arī rezultāts tajos ir salīdzinoši labāks. Mērfijs bija gan lēmis savādāk un tieši šos abus dopus kamerā nesaglabājis. Jā un vakarā esošos Ķemerus arī. Tikai nākamajā dienā internetā atradām šai problēmai risinājumu.
Kad jau astoto dopu, kas bija pēdējais rallija grants dops, bijām nobraukuši, smaids bija pa visu ģīmi. Tā teikt, tagad kaut vai ūdens plūdi un sapratām, ka ķemeros tramplīnā leksim. Bijām sagatavojuši vecas gruntenes (beidzot), ko plēst pa ķemeriem un pat līdzi uz Tukumu bijām paņēmuši, tikai izrādījās, ka pirms ķemeriem nav servisa parka un sapratām, ka jābrauc būs vien ar “labajām”. Neko darīt. Līkumus prātīgi, bet tramplīnā uzlecām abas reizes. Finišs Līvu akvaparkā uz estakādes un tiešām neviltots prieks abiem par pirmo finišēto lielo ralliju. No 13 startējušām ekipāžām A+ klasē pat tikām līdz piektajai vietai. Tas gan uz konkurentu neveiksmu rēķina, bet tomēr – gandarījums tāpat. Rallija kopvērtējums.
Daudz ātrāk ar “Arrive and drive” stratēģiju pabraukt grūti. Daudz kļūdu. Īpaši jādomā pie stenogrammas. Kamēr braucam droši, tikmēr viss kārtībā, tomēr, kā parādīja 7 un 8 dops, tiklīdz gribās pabraukt ātrāk, tā ik pa brīdim lien ārā neprecizitātes – viens divnieks tāds otrs šitāds. Bet nekas – jābrauc, jābrauc, jābrauc un tad jau būs viss kārtībā! Gan jau nākamsezon kaut kur mūs trasē redzēsiet.
Izbaudot pēdējos ziemas priekus kopā ar Mārtiņu un Edgaru nolēmām piedalīties supersprinta pēdējā ziemas posmā, kas bija plānots Stāmerienas pagastā uz Ludza ezera veidotajā trasē. Dalībnieku it kā mazās aktivitātes dēļ, gonka tika pārcelta uz Rīgu uz Pikačū (Biķernieku) trasi. Jo labāk. Nebūs tik tālu jādzenās un Biķernieku trasē vēl nekad nebiju braucis. Startēju 4WD Open klasē.
Ieradāmies 9. marta rītā un izstaigājām trasi ar kājām. Starts ļoti skaists – viena čūska un tad taisne, elkonis un vēl viena taisne, kuras galā jātrāpa ļoti slidenā un šaurā sānu ceļā. Pēc tam izbraucam kartinga trases dažus līkumus un finišs. Viens līkums acīs iekrīt īpaši – pietiekoši lēzens, lai ātrumu nost nemestu, tomēr viltīgs un gana noledojis. Kā vēlāk izrādījās, tieši tajā līkumā visvairāk dalībnieki arī sapinās meistarībā. Bet tas jau pieder pie lietas.
Edgars piedalījās ar Mārtiņa Audi Coupe 2.8 quattro 4WD klasē. Protams, ka neviens no mums tā arī neatrada nekādas iespējas kaut kur izvizināties pirms gonkas un atbraucām as is.
Pirmais brauciens. Starta daļā joprojām bija pārsteidzoši daudz sniega un saķere pietiekoši laba. Elkoni trāpīju necerēti labi un taisnē vēl domāju pag, šeit bija vēl viena taisne vai arī… NĒ – jau šaurais pagrieziens un jādomā, kā ierakstīties. Kartinga trasē mierīgi, lai pēc tam saprastu, ka varēja tomēr ātrāk. Neko darīt – varbūt nākamreiz.
Otrajā braucienā starta daļa jau slidenāka, bet joprojām sniega vietām pietiekoši daudz. Sev nesaprotamu iemeslu dēļ uzrādīju pirmo laiku klasē. Visdrīzāk jau, ka konkurenti kaut ko samudrījušies, jo pats sev pakāsu kādas 2 sekundes pret pirmo braucienu. Taču prieks tāpat.
Trešajā braucienā jau kartinga trases daļā bija daudz vairāk asfalta, kas vietām bija piesalis un tādēļ mānīgs. No šī vienīgā brauciena ir arī onboards (courtesy of KONCHA). Skatoties video arī paliek skaidrāks, ka sekundes iekšā vēl ir daudz un ka ir vairāk jābrauc. Savu mērķi sasniedzu – kaifs tika noķerts, tusiņš arī un nekādas muļķības nesastrādāju 🙂 Pie tam rezultātā vēl 3. vieta klasē. Nākamreiz, jātrenējās un jābrauc ātrāk.
Patīkamu skatīšanos. Gan jau ka šogad vēl kādu supersprintu nobrauksim un kas zin, varbūt arī kādu rallijsprintu/ralliju.
Paldies lieliskajam Zaķim par doto iespēju izgāzt ar īstu Ferrari F360. 3.8L V8 dzinējs ar 400 zirgspēkiem un Flappy-pedal ātrumkārbu. Tiesa gan brauciens bija domāts ikdienas cilvēkam no ielas un mašīnu līdz limitam notestēt instruktors neļāva. Bet ir jau arī skaidrs, ka pašam nenosaskaitot naudu, lai tādu iegādātos uz neko vairāk cerēt arī nevar.
Ar neko šitik jaudīgu nebiju vēl braucis. Kaifs tika noķerts pamatīgs un pat stiprais lietus, kas uznāca tieši pirms mana brauciena, šo faktu nemazina. Nekad arī nebiju braucis ar kārbu, kurai ātrumus pārslēdz ar maziem plastmasas pedāļiem pie stūres – nu gluži kā RBR 😉 Kloķēt kloķi nepareizajā pusē noteikti nebūtu foršāk, lai arī manas škodas DSG divsajūgu kārba ātrumus slēdz ātrāk.
Bija arī viens moments, kad braucot ar aptuveni 160 kmh (100 mph) un bremzējot pirms līkuma mašīnai sākās akvaplanēšana un instruktors sagrāba stūri, lai noturētu spēkratu taisni! Tā esot viņu normāla prakse, lai nabaga es nesāktu paniku 🙂 Video – ap 6:00 minūti.
