Šoreiz pa garo.

Viss sākās ar pilnīgi nejaušu iedomu – a davai braucam Talsus! Nu davai. Veselīgas apstākļu sakritības rezultātā beidzot bijām nolēmuši nomainīt vecos krēslus un siksnas pret jauniem ar maģisko homolgācijas uzlīmi. Lai arī visu bijām izdarījuši laicīgi, tomēr rallija nedēļā trešdienā – rūpju pilns telefona zvans paziņoja, ka mūsu krēsli tomēr esot aizkavējušies kaut kur Vācijā vai Itālijā un būs tikai nākamnedēļ. Bļ. ko nu? Labi, ir risinājums – pārdevējs Mārtiņš nāk mums pretī un sadabū kaut kur pavisam labus un ērtus krēslus ko aizlienēt uz šo gonku, tā teikt uz “sava rēķina”. Trešdienas vakarā ap pieciem, saprotam, ka viņus esošajajos stiprinājumos nepakam iekšā nedabūt bez kronšteinu pārmetināšanas. Esošais meistars mums saka nē un ka 4diena viņam visa jau ir aizsista. Mums jau pēc 24 stundām jābūt Talsos. Uz mirkli piedzīvojot emocionālo fiasko, risinājums tomēr tiek atrasts Rallija Servisā (jā, tā arī sauc) Juglā pie Ingus. Citējot populāru Latviešu filmu “viņam tak cilvēkam zelta rokas!”. Mašīna ir gatava jau nākamajā dienā ap 11-12, pie tam krēsls der kā uzliets. Tiem, kam šī lieta nav tik pazīstama, ielikt pilota krēslu bez mērīšanas ar pirmo reizi dažu stundu laikā ir faktiski neiespējami. Bet redz, ka ir. Laimīgs saņemu mašīnu un dodamies gatavoties ceļam uz Talsiem.

Ceturtdienas pēcpusdiena. Esam sakravājušies un startējam no Jūrmalas Talsu virzienā. Pēc aptuveni stundas esam Ceplīšos, kur saimniece mūs laipni uzņēm. Vēl aizbraucam izņemt dokumentus un uzēst kafejnīcā Martinelli. Stāsts par biezpiena plācenīšiem lai šoreiz izpaliek 🙂 Vēl daži pēdējie sagatavošanās darbi mašīnai un gulēt.

Piektdiena. Iepazīšanās ar trasi ir paredzēta jau no 8. Sākumā tā arī plānojam – es saku Aldim – “karoč, 8 jau būsim dopa startā”, kas beigās pāraug uz “ceļamies 8” un vēlāk jau ap pusdeviņiem, jo gulēts vairāk par 4-5 stundām nav jau nedēļu. No rīta mierīgi dzeram kafiju un ap kādiem 9iem zvana no rallija centra – “kāpēc jums GPSam nav signāla? Kur jūs esat?” Mēs nedaudz apstulbuši sakām, ka dzeram kafiju, a kas? Izrādās, ka GPS sekošanas iekārtai jābūt mašīnā jau TAGAD, lai fiksētu, kur mēs braucam vai nebraucam. Labi, mums kā iesācējiem pirmo reizi ar tādu aparātu saskaroties, tika piedots. Aizstiepām smago kasti uz iepazīšanās mašīnu, lai stāv, kamēr paēdīsim.

Trasi nebijām rakstījuši kādus gadus divus, kopš pagājušoreiz piedalījāmies rallijsprintā Slātava 2011. Gatavojoties Talsiem izbraucām vienu dopu Tukuma pusē, lai vispār atcerētos, kur ir pa labi un kas ir metri (jeb to subjektīvie aizvietotāji manā gadījumā). Braucot uz pirmā dopa startu sākam fiškot – ja jau mums GPS kaste ir pakaļā (lasīt: uz aizmugurējā sēdekļa), tas nozīmē, ka ir ļoti liela iespējamība, ka neviens dopa startā/finišā nebūs un ka pašiem jāseko mazajām norādījumu zīmēm, lai neatčoknītos dopa vidū ar “eu paga, paga!” – tā arī bija. Sarakstījām, pārbaudījām, centāmies nepārsniegt ātruma ierobežojumus NEMAZ jo sods ir 10 Lati par katru pārsniegto kilometru. Pie max ātruma 80 km/h, ieraut 150 latus nav liela māksla. Rakstot Strazdi uzreiz sapratām, ka nelēksim, jo tramplīns ir uzšķūrēts ļoti. Mēs, kā debitanti pašā startā gonku norakt negribām, tā teikt “samaksāts ir par visiem dopiem, brauksim pa visu naudu!”

Ātrumposmi tiešām ļoti forši, itsevišķi 3,4 (Strazde) 7,9 Mordanga. Pārējie arī, daudzos tikai braucot ar 60. numuru jūtams, ka būs mašīnu nežēlojoša špūre.

Garo 27 km dopu otro reizi pierakstot finišējam 20:03 un braucam atpakaļ uz māju pēc sportinieka, lai dotos uz 21:06 paredzēto tehnisko komisiju. Zaķis visu dienu bija pulējis mašīnu, kamēr mēs trasi rakstījām. Spīd tagad kā runča pauti! Par to milzīgs paldies. Drusku kavējam plānu, bet nekas. Talsos pirms tehniskās mums pieslēdzas tiešām lieliskais palīgs Andis. Tehniskajā viss tā kā būtu ok (pāris novēršami sīkumi), bet ir viens BET. Izrādās, ka kopš šī gada sākuma visos Latvijas Rallija Čempionāta posmos ir vajadzīgas ķiveres ar Hansiem. Mums abloms! Verdikts ir stingrs un nelokāms, līdz rītdienas 10:30 ir jādabū citas ķiveres (ar Hans klipšiem) un paši Hansi, savādāk – paldies par dalības maksu! Paldies tehniskajiem komisāriem, kas tiešām palīdzēja meklēt un pat atrada dažus variantus, kur ķiveres iespējams iegādāties. Diemžēl budžets ir tāds kāds viņš ir un tik ļoti pastiept uz sitiena neizdevās. Aptuveni pusotras stundas laikā, neatlaidīgi meklējot, tomēr atradām variantu – paldies Naurim Bruņiniekam un Edgaram Grīnam par divām ķiverēm un vienu hansu. Trūkstošo Hansu bez iebildumiem aizlienēja Valts, tas, kurš no Mārupes! Tas nekas, ka ķiveres atrodas Rīgā, Hans Mārupē, bet saruniekārta Cēsīs un ir jau bez piecpadsmit vienpadsmit vakarā. Izrādās ir atsaucīgi cilvēki, kas nelaimē ir gatavi arī to nokārtot. Kristaps Daģis izrādās to visu ir gatavs samenedžēt. Lieliski – par to arī paldies.

Sestdiena. Mums no rīta vēl jāpieraksta pilsētas dops un 11. dops, ko vakar nepaspējām. Šoreiz gan esam dopa startā jau 8 no rīta, jo ir tikai 3 stundas laika. 10.30 zvans no Anda – viss kārtībā, tehniskā izieta. Atviegloti nopūšamies, jo jau otro reizi (pirmo reiz ar krēsliem) pastāvēja reāla iespēja nestartēt. Pēdējā atvieglotā nopūta bija, kad sevi neieraudzījām publicēto iepazīšanās sodu tabulā! Esam gatavi startam.

Pāris stundas padirnējām pirmstarta slēgtajā parkā, pēc tam estakāde un aiziet. Braucot uz pirmo dopu sāk līt. Un tad mana klusā cerība, ka Talsos parasti līst, bet šoreiz gan jau nelīs, jo mums ščotkas tā īsti nestrādā izgaisa 😀 Nu labi, bišķīt strādā, tikai ļoti lēnu un kad ātrums tuvojas 130-140, paliek nekustīgas vienā pozīcijā. Jāsaka, ka nekādus brīnumus nesastrādājām un tikai dažās vietās dabūjām bremzēt un braukt vairāk uz čuju, nekā redzamību. Jau pirmā dopa finišā sapratām, ka motors ir nedabīgi uzkarsis vairāk nekā vajadzētu. Finišā vēl tehniskā komisija pārbaudīja apakšveļu un citus pribambasus, piemēram, vai siksnas ir nospriegotas. Līmenis augsts, neko piebilst.

Otrias dops. Jau pirmajā asajā līkumā špūrē nomaucās priekšējā labā riepa. Pirmā doma – po, mauks tāpat. Ja nemaldos kādu pusdopu arī tā nobraucām, līdz tomēr riepa sāka izdot neveselīgas skaņas un visa mašīna brauca kā uz barankām. Vienā krustojumā izbraucām taisni un lecam ārā mainīt. Pirmo reizi uzskrūvējam mašīnu uz domkrata, tomēr tā nokrīt nost – ripo uz priekšu. Bļ. Motoru slēgt ārā neriskēju – karstu varu arī nepielaist, ručņiks hidrauliskais. Pielikām kauko pie riepas, lai neripo un skrūvējam vēlreiz. Lietus joprojām līst kā no spaiņa. Aldis mani nomaina skrūvējot domkratu, liekam zapasku virsū – es saku Aldim – vēl vajag skrūvēt augstāk. Viņš man saka – augstāk nevar – domkrats līdz galam!! Pietrūkst nepilns centimetrs. Nezinu kā, bet kaut kā tomēr uzstīvējām. Protams, ka bremžu disks ir aizgriezies un nav pretī caurumiem. Beigās tomēr uzskrūvējām. Jāsaka godīgi, ka tie, kas trenējās ķiverēs un hansos mainīt riepu, nemaz nav glupi, jo tas ir grūti. Visa koordinācija pavisam savādāka. Labi, ka adrenalīns palīdz 🙂 Iekāpjam mašīnā un kamēr sprādzējamies, no aizmugures jau ir piebraukusi zaļā mašīna (feil) un prasa kontrolkarti. Mēs viņus ļoti ātri pārliecinām, ka mēs vēl brauksim un aiziet. uz šosejas dabūjām drusku iedzīt, lai nenokavētu laika kontroli. Ščotkas atkal uzdarbojās. Beigās nokavējām tikai vienu minūti (+10 sek).

Pēc pirmā apļa arī paredzēta auto skalošana. Pēc servisa nākamais dops Strazde. Šoreiz jau esam saslēguši pečku uz pilnu un gatavi startēt. Lietus joprojām līst. Pirms tramplīna no ļooooti sadzēsāmies, pat pārāk daudz. Pārbraucot tramplīnu pavērās pirmie “kritušie” divas klijas jau krūmos. Lietuviešu ekipāžas mehāniķi, kas starp citu bija ieradušies ar Autobusu(!), mašīnu pa nakti atdzīvināja. Ātrumposms ļoti patika un mašīna arī nekarsa tik ļoti. Vienreiz pat ieliku piektajā ātrumā, kas gan bija ķļūda. Ceturtais dops bija Strazde vēlreiz. Nu jau nedaudz drošāk pār tramplīnu, bet tā pat jau nekur neaizlecām. (skat video) Līkumi ātri, bez špūres, izņemot roteri. Diemžēl, ļoti tuvu finišam aiz viena tramplīna pazuda gāzes pedālis. Mana pirmā (atzīstu, nu ļoooti inteliģentā) doma bija, ka viņš ir izkritis pavisam ārā, jo vienkārši nav! Nu bez gāzpedāļa pabraukt grūti. Nobraucām malā. Klāt arī ņefiga nevar tikt, sapratām, ka šodien viss un mēģināsim rīt atkal pēc SupeRally sistēmas. Vienu brīdi jau doma pazibēja, sēdināt Aldi uz kapota, lai viņš to gāzi rausta. Gan jau līdz finišam tiktu (nu tā kā tajā video no jūtūbes https://youtu.be/tvZu6e5vrQA).

Pēc neilga laika klāt ir Andis un pusstundas laikā turpat dopa malā defektu ir novērsis. Tiekam līdz servisa parkam, un lai arī pilsētas dopu izbraukt nesanāk, rīt mums atkal ļaus braukt.

Otrā diena. Šoreiz jau no paša rīta spīd saule un ir skaidrs, ka diena būs karsta un bez lietus. Septītā dopa starts. Jau pēc dažiem kilometriem motors atkal ir uzkarsis un izdot dīvainas skaņas. Uz pusgāzīti tiekam līdz finišam un domājam, ko lai dara. Līdz servisam vēl 2 dopi jānobrauc. Pirms astotā ātrumposma priekšā braucošais Subāra pilots iesaka izņemt priekšējo lukturi, lai radiators dabū vairāk gaisa. Dažas skrūves un tā arī izdarām. Diemžēl tas neko daudz nedeva un jau pēc pāris kilometriem motors no pārkaršanas sāka strādāt vairs tikai uz dažiem cilindriem. Lai nenokautu viņu pavisam, izlēmām apstāties. Līdz ar to mums rallijs bija beidzies.

Nekad vēl nebijām izstājušies, nekad arī nebijām braukuši lielo ralliju, kā arī nekad nebijām braukuši pa granti ar jau dugotu mašīnu. Ļoti daudz vēl jāmācās un nopietnāk jāgatavojās nākamajai reizei. Kaifu kā vienmēr noķērām, tikai tāda mazuma piegarša. Arī plāns “braukt pa visu naudu” tomēr neizdevās. Toties mašīnu neapskādējām un cerams, ka dzinējam paliekošus bojājumus arī nebūsim radījuši.

Paldies Raimondam un komandai par lielisko ralliju. Paldies arī izturīgākajiem faniem, kas mūs sagaidīja – ovācijas bija negaidīti lielas. Veci (un sarkani) Audi tomēr vēl ir cieņā 🙂 Tiekamies atkal Septembrī Rallijā Latvija. Ekipāža #60. Debitantu kausa rezultāti. Rallija kopvērtējums.

Ar 2006. gadu mainījās standartauto rallija tehniskie noteikumi un Latvijas čempionātā vairs bez drošības aprīkojuma piedalīties nevarēja. Tas nozīmē, ka visiem nepieciešamas dugas jeb drošības karkass, sporta beņķi un siksnas. Bija jāpieņem lēmums, ko darīt – atstāt visu kā ir un piedalīties tikai sacensībās, kur ar šādu auto vēl to var darīt (ziemas daudzcīņa, igaunijas standartauto čemionāts utml.) vai tomēr pārbūvēt. Tikai pieņemts lēmums auto pārbūvēt un tika meklēts finansējums, lai to paveiktu. Labā ziņa bija tā, ka beņķiem un siksnām homologācija varēja būt arī beigusies – kas paver normālu aftermarketu no lielā rallija braucējiem.

Izdevās. Pateicoties sponsoram, kurš vēlējās palikt anonīms, tika faktiski viss arī iegādāts – ieliktas dugas un iegādāti jauni sporta beņķi. Paši piemetām tikai siksnām un skruvēšana varēja sākties.

Janvārī ielikām beņķus un siksnas. Februārī un martā vēl paspējām nobraukt trīs mazās ziemas gonkas. Pēc tam atlika dugas. Pavisam tobrīd Latvijā bija četri dugu meistari, kas bija sertificēti instalēt drošības karkasus: Elbakjans, Dambis, Šimkus un Zirnis. Elbakjans vairāk orientējās uz džipiem, Dambim garāža bija aizsista uz ilgu laiku, jo tika būvēts jaunais Oscars, Šimkas kvalitāti maciņš toreiz nevarēja pavilkt, atlika Zirnis. Pēdējam gan bija izbeidzies materiāls un kamēr no Francijas atbrauktu paietu vēl pāris mēneši. Izrādās, ka dugu materiāls ir ļoti īpašs un īpašas stingribas un nekur citur kā Francijā tādu nevarot dabūt. Neko darīt. Aizsitām vietu un gaidījām. Tikmēr vēl pilnībā bija jāizjauc mašīna. Durvis ārā, logi ārā, apšivka ārā, panelis un viss pārējais arī ārā.

Jaunais 20V motors jau bija iepirkts 2005. gada rudenī un lēnām tika gatavots. Kad dugas bija ieliktas, atlika tikai tāds sīkumiņš kā izcelt veco motoru un ielikt jauno. Veco izcēlām, jaunais tika ielikts, bet dažādu ieme$$$lu dēļ netika līdz galam pabeigts. Tā arī nostāvēja līdz pat 2010. gada vasarai, kad sākām atkal kustināt un 2010. gada novembrī tika pirmoreiz pierūcināts. Pārējais jau ir aprakstīts citos rakstos.

Kā tas viss notika var redzēt šeit.

Turpinājumā kaut kas no ekipāžas Gika/Egle laikiem.

12. martā tika dots starts Auciema aplim 2006. Pavasaris vairs nebija tālu, bet ziema arī negribēja vēl padoties. Braucām ar jau ierastajiem Gislaved Soft Frost bezšipiem, kas bija vēl palikuši no 2004. gada.

Trase lai arī pārsvarā ledaina, dažās vietās jau bija izdzīta līdz gludai sasalušai grantij. Īpaši izteikti uzreiz izbraucot no tuneļa – vienkārši super.

Pirmajā braucienā paķērām valni un sagriezāmies, otrajā gāja daudz labāk un palikām 4-ie.

Dažas bildes šeit

Pievienoju nelielu ieskatu Ērgļu kausā, kas norisinājās 2006. gada martā. Ļoti labi izdomāta gonka – kā ziemas daudzcīņa, tikai ar trīs dažādiem ātrumposmiem – kā rallijā. Pirmais bija pa tiešām neticami gludu un slidenu ledu (video ar 360 grādu apgriezienu) otrais posms bija pa kādu mazu ziemas trasi – ļoti interesants un trešais noslēdzošais un arī visgarākais bija pa ezeru.

Starp dalībniekiem manīti arī slavenie brāļi Bruņinieki 😉

Turpinot rakstu sēriju par vecajiem laikiem RTU mehi organizē dažādas gonkas mehu karu ietvaros. Es gan nebiju mehs tomēr citiem RTU studentiem arī ļāva piedalīties, ko arī izmantojām. Pēc pāris jautriem atgadījumiem ar tramplīniem 😀 izdevās divu braucienu summā izcīnīt pirmo vietu. Forši! Turpinājumā vēl.

Esam atdzīvinājuši veco Cedrus Tropos Racing mājaslapu no 2004. un 2005. gada. Nedaudz pamainītas galerijas izmantojot mūsdienu tehnoloģiju iespējas – Picasa un YouTube, bet būtību jau tas nemaina.

Starp cīņu biedriem šur tur bildēs manāmi arī Kulšs, Zigis, Gika, Muižnieks, Breijers un pat Tanaks.

Tajā laikā nebija nepieciešami drošības karkasi un faktiski mašīnai vienīgie uzlabojumi bija panna un plazas amīši. Jā un vēl ķiveres bija jāvelk – pārējais kā jau standartauto rallijā – nu vismaz mums 🙂

Kad 2005. gada beigās LAF SAK tika pieņemts lēmums par obligātiem drošības karkasiem un citām drošības prasībām, dažas ziemas mazās gonkas vēl 2006. gada sākumā nobraucām bet vasarā jau uzsākām mašīnas pārbūvi. Primārais jau protams bija drošības karkass un motors, kas tika nocepināts Liepājā. Lēnām, lēnām, palēnām viss tapa un nepagāja ne 5 gadi, līdz mašīna tika salikta braukšanas kārtībā – uz ralliju Slātava 2011. Marinēšanas galvenais iemesls jau, protams, bija laik$$.

Tātad – spied šeit un būsi aiznests vēsturē…

Turpinājumā, iespējams, būs arī kaut kas no jau minētā 2006. gada, kā arī šis tas no 2008. un 2009. gada – kopā ar Giku un Lada Samara Kalninsh Edition II.

Pēc ziemas nāk vasara ar karstu laiku un jauniem plāniem. Pēc Slātavas rallija izrādījās, ka pēdējos dopus bijām braukuši bez ģeneratora siksnas un tikai laimīgā kārtā tikām līdz finšam, jo jau braucot mājās, ieslēdzot lielās lampas, motors sāka raustīties. Vēlāk noskaidrojās, ka tā ir ģeneratora vaina – jo uzliekot jaunu siksnu (paldies Atim Bruņiniekam) varēja novērot, ka tā ķīlē.

Pa vasaru lēnā garā savedīsim mašīnu kārtībā un plānots arī veikt dažus uzlabojumus – jo kārba ir nedaudz par garu priekš esošās motora jaudas un sajūgs arī varētu būt cietāks – it sevišķi ja sporta režīmā nobraukti daži kilometri. Tad jau redzēs – varbūt rudenī redzēsimies atkal trasē!